Netālu no Nišiharas ciema atrodas Honmači ciems. Honmači ir ļoti blīvi apbūvēta, pilna ar standarta trīsstāvu koka mājām un katra iela ir labirints ar strupceļu galā. Honmači galvenās ielas vienā galā atrodas Tokijas Jaunais Operas Teātris un otrajā galā 100 jēnu veikals. Tā ir Āzijai diezgan tipiska iela, izgaismota naktīs labāk par citām vietām un uz tās atrodas ciema bodīšu lielākā daļa.
Starp tām bija arī ceptās vistas bode, kurā no agra rīta līdz vakaram ņēmās večuks ar vecmāmiņu, abiem jau tik daudz gadu, ka taisni pa bodi nestaigā, bet vienalga katru rītu piecos marinē vistas gaļu, gatavo malku, astoņos sāk cepšanu turpat uz letes oglēs un ap desmitiem no rīta sākas nebeidzamā pircēju rinda. Tā vista bija tiešām ļoti laba. Taisnību sakot, pat tik laba, ka man radās aizdomas, ka viņi tai liek klāt kaut ko ne pārāk veselīgu, kaut gan faktiski nekā izņemot marinādi ar sakē un citrusiem un godīga darba tur nav. Večukam mēs kaut kādu iemeslu dēļ patikām un kad sākās arbūzu sezona viņš pārdodot vistu pie reizes iedeva arī brangu arbūzu, kuru viņam dēls sūtot no Jamagatas ziemeļos. Vienkārši tāpat. Arbūzi vienmēr bija lieliski!
Un te vienu vakaru Megu pārnākot mājās ar vistas spārniņiem azotē, pateica, ka bode no rītdienas ir ciet, jo vistu večuks tās tirgojis tik lēti, ka nav spējīgs to bodi vairs uzturēt. Tā nu vesels laikmets garām.