Pirms gulētiešanas aizbraucām līdz Jaenes ostai, kurā neviens nedzīvo, tāpēc tā ir tumša un tukša.
Var dzirdēt jūras šalkoņu, kura šai vietā ir īpaša - bangas atsitas pret sasalušas lavas veidojumiem, kurus pat par klintīm nosaukt ir grūti. Tiem ir dīvaina forma, tie ir burbuļaini un melni.
Attālāk lapenē var dzirdēt jauniešus kaut ko runājamies un tā tīri iluzori, bet tomēr bez tā salu nevar iedomāties, var sadzirdēt ūdenskritumus kalnos.
Apgūlāmies uz asfalta stāvvietā blakus auto, jo lapene bija aizņemta un skatījāmies debesīs.
Atcerējos, ka bērnībā lasīju grāmatas par to, ka dienvidos zvaigznes esot savādākas un izskatās tuvāk.
Šeit, uz nelielas salas starp Filipīnu jūru un lielo Kluso okeānu, tās izskatījās kā piekārtas debesīs, bet debesis kā cieta un tai pašā laikā gaisīga telpa, kurā zvaigznes karājas piekārtas. Neaprakstāma klātbūtnes sajūta, kura pārņem tik ļoti un ir tik dabiska un pat nekaunīga, ka gribās neskatīties vairs tur iekšā, raidīt skatienu citā, pieticīgākā vietā.
Pa ceļam mājās uz ceļa atradām milzīgu, zaļu naktstauriņu, kurš sēdēja uz vēl karstā pēc dienas saules nopulētā lavas gabala un nekustējās no vietas, ignorējot mūsu klātbūtni. Jo, galu galā, mēs visi esam viena liela daba.