Pirms diezgan ilga laika saņēmu piedāvājumu nofilmēties kādam apģērba ražotājam žurnālam, kam toreiz arī piekritu.
Tas bija visnotaļ interesanti, bet interesantāko es sapratu tikai tagad, pēc trim gadiem.

Toreiz Šibujā mani paņēma vecā, septiņdesmito gadu automašīnā apģērbu dizainera asistents, aizveda līdz studijai, kura atradās kaut kur ap Jojogi un palūdza nobildēt pāris bildes mēģinājumam, jo tie meklēšot apģērbus katram no mums - mēs bijām vairāki tādi, kuri tika pasaukti filmēties.
Nofilmēti mazliet patusējām pa studiju, kura bija iekārtota pavecā divstāvu dzīvoklī pie Jojogi parka, izgājām ārā paēst, es vēl toreiz ievēroju, ka blakus ir Ueharas stacija, kura toreiz nebija ne tuvu tik glauna un šika kā tas ir šobrīd un aizgājām gulēt turpat studijā uz grīdas. Bez matračiem un segām.
No rīta aizbraucām līdz Čibai, labi izfilmējāmies, tikām atpakaļ uz studiju un ar britu puiku, kurš bija līdzi, izdomājām sameklēt kādu sento, jo uz sejām un krūtīm bija grims, matos laka un vispāri nogurums bija diezgan labi pamanāms. Sento ātri vien atradām, labi izmazgājāmies un aizbraucām uz māju pusi. Pa ceļam metro vēl pienāca jaunkundze un palūdza nofilmēties pulskteņu ražotājfirmai, bet tas jau ir cits stāsts.

* * *

Es dzīvoju vietā, kur tā tīri vēsturiski ir daudz sento. Viņi ir katrā kvartālā un katrā sava unikāla atmosfēra. Ir sento, kur vienmēr sanāk baletdejotājas un bandīti - liels un tīrs sento ar plašu burbuļvannu klāstu. Man tur patīk. Ir vēl sento ar smuku vārdu Kannon Karstais Ūdens (Kannon ir Avalokitešvaras bodhisatvas vārds), kur ir diezgan netīrs, parasti nav tas patīkamākais kontingents un vispāri man ne visai patīk, pat ūdens ir tāds brūngans un kā sarūsējis. Ir vēl perfekti tīrs sento pavisam blakus mājām, viens no retajiem sento, kurš joprojām darbojas kā senos laikos: pa vidu ir Bandai, tāds kā krēsls uz paaugstinājuma, kur sēž vecītis vai vecmāmiņa un var redzēt abas puses - gan vīriešu, gan sieviešu. Bandai cilvēks sveicina visus, kuri ienāk un saka paldies visiem, kuri aiziet, iekasē naudu un arī pārdod ziepes. Pats sento tāds vienkāršs, bet arī visi mazgāšanās rīki nav neko progresējuši kopš gadsimta sākuma. No citas puses, tas ir tā sento šarms, man tur visvairāk patīk. Ir arī sento, kurš ir vēl vairāk kā laika mašīna - tur vienmēr spēlē Enka mūzika, iekšā ir melnbaltais televizors, čuguna svari ar bultu, kura skrien pa apli un visapkārt slavenu sumoistu autogrāfi, gadsimta sākuma kino meiteņu bildes ar viņu autogrāfiem un rakstiem par to, cik šis sento ir labs un vispāri tāda pavisam cita laika atmosfēra. Pašā mazgāšanās telpā uz sienas nav tradicionālā Fudži kalna bildes, bet ir propellerlidmašīnas bilde, kura lido virs plaukstošām pilsētām un milzu kalniem. Nu, sociālreālisms at its best. To sento ir iecienījuši arī vietējie bandīti, kuri ar saviem viscauri iztetovētajiem ķermeņiem to vietu tikai izrotā. Vieta laba un atstāj labu pēcgaršu.

* * *

Un tikai vakar sēžot vannā es sapratu, ka sento, uz kuru mēs gājām ar to britu kopā un šis sento, par kuru es rakstīju pašās beigās, ir tā pati vieta. Nekad nebiju to manījis.
Pilnīgi pārsteidzoši cik atšķirīgi var uztvert vienu un to pašu vietu atkarībā no skatpunkta. Jā, toreiz es vēl šeit nedzīvoju bet bija domas "nebūtu slikti, šeit ir jauka vieta dzīvei".

Tā sento ieeja: