Pirms paaris gadiem staigaajot pa Ginzas iekshielaam uzgaaju mazu kafejniicu, kuraa saimnieki bija aciimredzami paarsteigti ar to, ka es vispaari tur tiku iekshaa, bet pienjeema tiiri draudziigi.
Kafejniica ljoti maza un tumsha, ar speeciigu septinjdesmito gadu atmosfeeru, triis vai chetriem galdiem un apmekleetaajiem, kuri pljaapaa ar tiem, kas aiz letes.
Kafija tur bija labaakaa kaadu es vispaari jebkur esmu dzeeris un ne tikai garshas zinjaa, bet arii efekta zinjaa. Dzerot ir taada kaa virtuvee divataa naktii beerniibaa pie teejas tases atmosfeera un veelaak vairaaku stundu garsh miiksts, bet visnotalj juutams kofeiina paceeliens.
Atstaaju to kafejniicu kaa savu mazu nosleepumu, domaadams, ka taa ir tikai viena no simtiem Ginzas "secret shops", kur ienaak tikai saveejie, bet izlasot rakstu izraadiijaas, ka tas bija Café de l'Ambre - Tokijas vecaakaa un slavenaakaa kafejniica, kura darbojas no 1948. gada un nav mainiijies nekas, ne karte, ne saimnieks.
Taa speeleejoties atradu iistu peerli uzzinaadams par to, kas taa taada ir tikai peec gadiem.