Naktīs pēc darba ņemu velosipēdu un braucu apkārt, lai atsvaidzinātu galvu un pārslēgtos no darba režīma normālajā režīmā.
Uz ielām ir patukšs; pat Šibujā cilvēku ir labi ja puse no tā, kas ir parasti, bet kādās citās, mazāk populārās vietās, vispāri nav neviena. Dažreiz garām izbrauc auto kā tāds vēstnesis un citas pasaules un atkal ir tukšs un tumšs.
Kluss gan nav; nepārtraukti dzird ātrās palīdzības auto kaukšanu, kura nebeidzas ne uz vienu brīdi.
Vakar uz brīdi nevarēja dzirdēt vairs nevienu un tikai tad es apzinājos, cik neparasti tas ir.

Stāvēju ceļmalā un skaitīju vārnas. Pa to laiku garām lēnām brauca kastīšauto ar lielu plakātu uz jumta un diviem skaļruņiem virs plakāta.
Plakāts ir sarkanos, dzeltenos un brūnos toņos, ar elles skatiem. Tam pa virsu koši balti burti: "Vakcīnas ir bīstamas".
Priekšējā sēdeklī sēdēja diezgan pajauna dāma, kura ar mikrofonu rokā griežoties pie manis, teica: "noņemiet masku, elpojiet brīvi!". Pēc tam pavedinoši pamāja ar roku un veltīja man garāko, saldāko skatienu kādu es pēdējā laikā atceros.
Es, teikšu godīgi, nevarēju noturēties. Es taču arī esmu cilvēks. Izņēmu roku no kabatas un ar neslēptu baudu, teikšu kā ir, parādīju dāmai vidējo pirkstu.