Vācijā esot televīzijas/radio un tamlīdzīgas raidīšanas nodoklis. Atnāk vēstule ka, redz, ir jāmaksā 19 eiro un tā.
Japānā tāda nodokļa nav, bet notiek brīnumu lietas.

NHK, kas ir privāts televīzijas raidītājs, bet pārsvarā raida valsts propagandu slavējot esošo varas partiju, ir izdomājuši, ka ja savāc naudu no visiem skatītājiem, tad varēs uzturēt televīziju bez reklāmām.
Savākt naudu bez līguma nevar, tāpēc viņi sūta uz visām mājām savus aģentus, kuri jautā vai šajās mājās lieto televīziju. Ja atbild, ka lieto, tad iedod rokā jau gatavu līgumu, sak', paldies par mūsu pakalpojumu izmantošanu un liek maksāt apmēram 30 eiro ekvivalentu mēnesī. Ja nemaksā, tad iet tiesā, jo, redz, ir līgums.
Japāņu cilvēki arī nav kailām rokām ņemami un sākuši atbildēt, ka TV nav, neko neskatās un tā. Tad sākuši iekasēt naudu par to, ka ir mobilais, jo, redz, arī uz mobilā var skatīties TV.
Japāņu cilvēki, kā jau minēju, kailām rokām tomēr nav ņemami un, neskatoties uz to, ka lielākā daļa ir samierinājušies, daudzi dzina NHK aģentus prom, turklāt ne tajā maigākajā veidā, kas pārvērta NHK aģenta darbu par diezgan nejauku pasākumu.
NHK, arī nebūdami pilnīgi mazohisti, savu darbinieku vietā sāka nolīgt iekasēšanas uzņēmumus, kuri sūtīja savus aģentus pārstāvēt NHK un savākt naudu viņu vietā. Tādos uzņēmumos par iekasētājiem nereti strādā bijušie gangsteri un tamlīdzīgi elementi, tāpēc tie ir sākuši izmantot gangsteru metodes iekasēšanai, kā nu kurš māk - ar spēku ielaužoties mājās, zīmējot uz durvīm tikai viņiem zināmās zīmes, dažreiz izvarojot mājsaimnieces, fiziski draudot un tā tālāk. Vienreiz man gadījās kungs, kurš, laikam, ir bijis kādas sektas sludinātājs, monotoni, kā priesteris, dziedāja savu mantru par to, ka katra māja ir NHK parādā. Nopietni.
Bet japāņu cilvēki, kā jau minēju, nav galīgi mīkstmieši un arī tos dzenāja tā, ka putekļi vien karājās gaisā. Nesen mans bārdainais panku kaimiņš burtiski izmeta vienu no mājām ārā iesperdams ar kāju. Neesmu pārliecināts ka vardarbība ir īstā atbilde, bet, manuprāt, pret vardarbību vardarbība ir adekvāta reakcija.
Tādu notikumu gaismā tagad arī to uzņēmumu aģenti vairs pa mājām nestaigā un NHK cenšās izgrūst likumdošanai cauri obligāto maksājumu visiem pilsoņiem par NHK pakalpojumiem kā vēl vienu tiešo nodokļu veidu. Bet tā kā NHK ir daļēji privāts kantoris, tas ir diezgan interesants gadījums, kurš ož pēc birojpatronāžas un pēdējo politisko skandālu gaismā noteikti uzplauks jaunās krāsās kad pienāks viņa kārta.

Starp citu, maz zināms fakts ir tāds, ka modernā Standartā Japāņu Valoda ir daļēji NHK garadarbs.
Japāna ir ļoti dažāda - reģionos ir gan nozīmīgas valodas atšķirības, gan savādāka virtuve un kultūra, tāpēc valdībai ir lielais plāns to visu unificēt.
NHK, kā pseidonacionālais TV raidītājs, tam sākumam ir pievienojušies un izveidojuši moderno japāņu valodas standarto dialektu, kuram pamatā ir centrāljapānas dialekti un "glaunākais" no Tokijas dialektiem. Populārs ir uzskats ka standartais dialekts ir tas, kurā runā Tokijā, bet patiesība ir tāda, ka standartais dialekts ir tas, kurā runā NHK diktori. Tokijā standarto dialektu lieto, bet tam labākā analoģija būtu krievu valodas lietošana padomju laikos: publiski visi runā krieviski, bet privāti tomēr nē, jo krievu valoda ir svešvaloda. Tomēr, tāpat kā padomju laikos krievu valoda lēnām iekaroja arī privāto telpu, daudzi japāņi arī mājās sāka lietot standartvalodu. Pēdējā laikā ir zināma pretestība vienotajiem standartiem, tāpēc var vērot dialektu atgriešanos. Piemēram, uz salas bērni tīri jauki runā vietējā valodā, neskatoties uz to, ka viņu vecāki nevar salikt kopā divus vārdus; tāds paaudžu nomaiņas paradokss.
Starp citu, salas valoda nereti tiek izdalīta kā atsevišķa valoda, nevis dialekts, jo ir atšķirīga gan gramatika, gan vārdu krājums, gan intonāciju sistēma. Protams, nav skaidras robežas starp valodu un dialektu un daudz ko nosaka politika, tāpēc vietējie īpaši nesaspringst un savā starpā to sauc par valodu, bet runājot ar cilvēkiem no "valsts", kā sauc galvenās Japānas salas, to sauc par dialektu.

Kad vēl dzīvoju Daugavpilī, strādāju datoru salonā (jā, tādas iestādes savulaik bija aktuālas un par veikalu viņus saukt nebija stilīgi). Salonā bija arī neliela zāle, kur varēja par naudu pasēdēt pie datora un pabrauzēties internetos.
Bieži nāca kāda dikti izskatīga čigānu jaunkundze, ar kuru mums beidzot izveidojās tīri draudzīgas attiecības. Jaunkundze teica ka arī strādājot datoru salonā, bet nākot uz manējo vienkārši izklaides pēc. Jaunkundze pārtika galvenokārt no āboliem un bieži jautāja vai tā ir laba diēta. Iemācīja arī dažus čigānu vārdus.
Kādu dienu viņa pazuda un vairs nenāca, arī internetos nerādījās.
Vienreiz kādā pasākumā pamanīju, ka viņa sēž kādam visai druknam kungam plecos. Abi skatījās uz manu pusi: jaunkundze ar grūti izsakāmu sajūtu pilnu skatienu, kungs ar "penāksi klāt, saplēšīšu divos gabalos" skatienu.
Vēlāk kāds kopīgs paziņa pateica, ka vecāki viņu ir aizprecējuši projām un nekādas teikšanas viņai nebija.
Tā romāns ar čigānu jaunkundzi nekad nenotika.

Par NHK maksājumiem runājot, iepriekšējās vēlēšanās kandidēja diezgan frīkaina partija vārdā N-koku, jeb "NHK kara Kokumin wo Mamoru Tō", kuras vienīgais mērķis bija pretestība NHK naudas iekasēšanai. Aģitācijas video vidū bija partijas līdera monologs par to, ka NHK darbinieki nodarbojas ar "automašīnu seksu", lai ko tas nozīmētu, bet viņu oficiālais sauklis bija "Iznīcināt NHK!".
Partija guva lielu atbalstu, viens pārstāvis pat tika valdībā iekšā. Diemžēl, populistu partijām bieži vien ir grūtības tiekot pie reāla darba, tāpēc partijas līderis kļuva par nerelevantu politisko līķi pēc viņa samērā skandalozā izteiciena par to, ka trešās pasaules valstu iedzīvotāji esot suņi un tos būtu jāiznīcina lai atbrīvotu zemi no pārapdzīvotības nastas.