Biju bišķiņ glaunā pasākumā, kur visi uzvalkos un tēlo baigos svarīgos.
Uz skatuves spēlē klasiskos skaņdarbus šauros lokos plaši pazīstami mūziķi, viesmīļi visiem dala vīnu un papildina izēsto lasi uz galdiem.
Pa to laiku tiek atnesta soba (griķu nūdeles), kas tradicionāli nozīmētu maltītes beigas. Šeit tie, kas mazliet pazīst Japānas galda manieres var sākt smieties.

Kungs kurš stāv man blakus sāk vicināt rokas un izrādīt visnepievilcīgāko mīmiku rādot uz viesmīli ar sobas bļodām. Padomāju, ka kungs vēlas sobu un viņs tādā veidā pievērš sev viesmīļa uzmanību. Biju laipns, paņēmu sobu no paplātes un pasniedzu kungam. Tad viņa baisā mīmika beidzot pārvērtās vārdos un kungs teica: "Nē, es viņus cenšos padzīt projām! Jo tagad spēlē mūziku! Pavisam neko nesaprot!".
No visām malām atksan skaļi "šļurp!! šļūuurp!".
"Re!" - saka kungs parādot ar pirkstu nenoteiktā virzienā.

Es domāju, ka katrā vecumā cilvēkam ir jābūt iespējām saņemt to, kas viņam ir nepieciešams.
Teiksim, zīdaiņi ir mīlīgi un tas ir viņu spēks un veids, kurā tie saņem vajadzīgo.
Tīņi mācās un attīstās un to spēks ir viņu lokanumā un adaptēšanās spējās.
Jauni cilvēki ir enerģiski, lai arī nav pārāk gudri un pieredzējuši.
Vecāki cilvēki ir prātīgāki, lai arī spēks jau nav tas, kas jaunam.
Un pavisam veci var nebūt tikpat ņipri kā jauni un arī prāts var nebūt tik gaišs, bet arī tiem ir tās pašas vajadzības, kuras nedrīkst ignorēt. Tieši tāpēc pastāv un ir vajadzīga bezierunu cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Tas ir tas ķieģelis, kurš veido harmonisku pasauli, kurā visiem ir daudz vai maz komfortabla dzīvošana kopā.