Keio līnijai acis čupā. Kam no samīlēšanās, kam no alkohola. Bet pēc valdošā klusuma un satraukuma smaržas var saprast, ka alkohols tomēr ir mazākumā. Es viens ne to, ne šito. Bēdīgi. Bet tad ievibrējās telefons ar nepazīstamu numuru un es turpat vai izlecu ārā no vilciena, lai pārzvanītu.
Gāju pa to tumšo Keio-Inadzatsumi ielu, zvanīju... Senseja. Eh, šī ir tā reize, kad gribēju dzirdēt viņu vismazāk.

Jā, paldies visiem :) bija tiešām silti un labi. Man jau kā parasti nav ko teikt, tāpēc gvelžu muļķības, bet tur ir savs šarms (sevi mierinot).

Istabā mitrs un apģērbs sāk ost pēc mitruma.
Ir pus 2 naktī un es lienu ofuro, jo 1: vajag, 2: matiem šodien kaukas noticis un viņi nepatīk, 3: vajag. Rīt būšu glamoura iemiesojums :P

Social engineering.


* * *


Žēl ka nevar ielogot tā cilvēka/kaķa/spoka IP, kurš šobrīd kauko dara pie manām ārdurvīm. Man slinkums celties no siltās vietas un iet skatīties + ir pofig, īstenībā. Ja stringus nepazaudē pie durvīm, tad lai dara ko grib.
Mums ar vrabbit kaukā vienlaicīgi paveicās uz tiem kratītājiem.
A, tomēr iešu pastīšos...

Tomēr tā tauta ir ģeniāla. Pēc ofuro attīrās ne tikai ķermenis, bet arī domas. Daudz labāk, nekā pēc tikai dušas.

Un visdīvaināk man likās tas, ka tā ir Tokija, skan latviešu šlāgerdziesmas, pie galda sēž letiņu kaudze un kazahstāniete un eglītes lomā ir mūžzaļais koks pagalmā. Tas viss bija skaisti.

Šodien man atkal uguns acīs, mēs atkal vakariņojām Ebisu stacijas augšgalā, uzrunāju ar skatienu garāmgājējus un tie kļuva tādi kā priecīgāki. Vai arī tikai likās, bet enīvei.
Jā, man šodien beidzot ir vienalga, vai man uzrakstīs vai nē. Šodien atkal mīlu Japānu (ok, tas jau tāpat notiek katru dienu), bet šodien tas acīmredzemi ir abpusēji. Man vēl kopš VVO šķiet, ka šīs austrumu valstis un pilsētas ir kā atsevišķas būtnes un katram kokam un akmenim ir izteikta dvēsele. Šodien Japāna ar mani spēlējās un tas bija jautri. Tanošikattaāā.

Jā, un boss šodien pateica to netulkojamo frāzi, kurai līdzīgas fantazējām vakarvakarā: ētõ ne, dzjā, jošš'!