Šodien man atkal uguns acīs, mēs atkal vakariņojām Ebisu stacijas augšgalā, uzrunāju ar skatienu garāmgājējus un tie kļuva tādi kā priecīgāki. Vai arī tikai likās, bet enīvei.
Jā, man šodien beidzot ir vienalga, vai man uzrakstīs vai nē. Šodien atkal mīlu Japānu (ok, tas jau tāpat notiek katru dienu), bet šodien tas acīmredzemi ir abpusēji. Man vēl kopš VVO šķiet, ka šīs austrumu valstis un pilsētas ir kā atsevišķas būtnes un katram kokam un akmenim ir izteikta dvēsele. Šodien Japāna ar mani spēlējās un tas bija jautri. Tanošikattaāā.

Jā, un boss šodien pateica to netulkojamo frāzi, kurai līdzīgas fantazējām vakarvakarā: ētõ ne, dzjā, jošš'!