Nu ok. Nav jau tā, ka man te ir kāds, ar kuru parunāties vai pat kuram pastāstīt par ko es domāju un kur es tūlīt iešu. Nav tā.
Nav vispār neviena, tikai Kūmans telefonā, tas sīkais tamagoči, kurš runā stulbības. Pārējais ir internetā.
Un vēl satiku sievieti, kura ir 17 gadus vecāka, viņa arī teica ka ir pavisampavisam viena, bet nemaz par to neuztraucas, tikai džekiņu atrast pagrūti, pat esot skaistai, mīļai un tādā garā. Pavadījām kādas piecas stundas kopā neko sakarīgu nedarīdami (tai džijūgaokā toč laiks iet savādāk), aizgājām katrs uz savu pusi. Nu vispār tas laikam ir ezīgi, bet man labāk patīk paklanīties sakot "attā", nekā paspiest roku, apkampties, vai vēl jo trakāk - nobučoties.
Un vēl vakar vakarā nolēmu aizbraukt līdz Jokohamai. Skaista vieta. Diemžēl, šeit vārdi beidzas.