Japānā nekad nav vientuļi. Piemēram, es izlīdu ārā no dušas un tagad dzirdu, ka kaimiņam notiek tā pati padarīšana. Apkārt cilvēki. Un jā, man tas patīk.
Vai arī eju pa kādu vanšu tiltu austrumtokijas dzīlēs, vēroju rudenīgās lapas un ogas uz kokiem. Galvā ir stereotips - protams, kuram tad vēl kas tik bezjēdzīgs un nečomīgs ienāks prātā. Bet nē, ja paskatās apkārt, tad tādi meditētāji ir vēl vairāki.
Un tā vienmēr. Japānā ir labi.