ASINSBALSS - Chuck Palahniuk. 'Invisible Monsters'

Nu tad tā. Ja nu gadījumā jums ir nācies lasīt (un vēl turklāt patika) Duglasa Kouplenda ģeniālā grāmata X Paaudze, tad noteikti, noteikti izlasiet arī Čaka Palanjuka Neredzamos Briesmoņus. Tas pats Čaks Palanjuks, kas uzrakstījis Cīņas Klubu, ir radījis grāmatu, kas liek domāt, ka ko līdzīgu šim ne-hronoloģiskajam savārtījumam-stāstam par izdzīvošanu/no jauna piedzimšanu, mīlestību/naidu un atkarību no sevis/dzīves varētu būt uzrakstījuši X Paaudzes varoņu jaunākie brāļi un māsas - cilvēki, kam nav izdevies aizbēgt no sabiedrības, televīzijas un lielveikaliem, cilvēki, kuri nav paspējuši paslēpties tuksnesī, pirms laikmets viņus atrod un sagremo. Pirms viss tas, kas nu viņi ir, pārvēršas par izmisīgu, netīru mēģinājumu uziet šajā pasaulē kaut ko, no kā nebūtu kauns. Kaut ko, kas būtu īstāks par viņiem. Gala beigās - kaut ko, kas būtu svarīgāks par viņiem pašiem un tajā pašā laikā - visnenozīmīgākais. Jebko, kas ļautu izdzīvot pasaulē, kas viņus apēd. Gabalu pa gabalam. Kumosu pa kumosam. Ņamm.
Un varbūt neliels ieskats tajā, par ko es runāju:

----
Lielāko daļu savas pieauguša cilvēka dzīves es līdz šim esmu pavadījusi, stāvēdama uz kāda vienlaidu seguma par čupu zaļo stundā, saģērbusies kādās drēbēs un apāvusies kādās kurpēs, safrizētiem matiem, un kāds slavens modes fotogrāfs pasaka man, ko just.
Viņš auro: dod man iekāri, mazā.
Zibsnis.
Dod man ļaunprātību.
Zibsnis.
Dod man atsvešinātu, eksistenciālu apnikumu.
Zibsins.
Dod man dedzīgu intelektuālismu kā izdzīvošanas mehānismu.
Zibsnis.
----
"Pasakiet pasaulei to, kas biedē jūs visvairāk," Brendija saka. Viņa iedod mums pa Aubergine Dreams uzacu zīmulim un piebilst: "Izglābiet pasauli ar kādu padomu no nākotnes."
Sets kaut ko uzraksta pastkartei otrā pusē uz iedod kartīti Brendijai izlasīt.[..]
Televīzijas spēles ir domātas tam, lai mēs varētu priecāties par nejaušiem, bezjēdzīgiem faktiem, kas vienīgie palikuši pāri no mūsu izglītības.
Buča, un pastkarte jau ir ceļā uz Vašingtonas ezeru.
No Seta:
Kurā brīdī nākotne pārvērtās no solījuma par draudu?
Buča, un vējš to nes uz Balerdas pusi.[..]
Es uzrakstu vēl vienu kartīti no nākotnes, un Brendija to izlasa.
Kad nezinām, ko ienīst, mēs nīstam paši sevi.[..]
Sets raksta, un Brendija lasa.
Vajag nepārtraukti sevi pārstrādāt.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Nekas manī nav oriģināls. Mani apvienotos pūliņos ir radījuši visi, ko jebkad esmu pazinusi.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Tas, ko mīli tu, un tas, kurš mīl tevi, nekad, nekad nav viens un tas pats cilvēks.
----
Mēs esam runas terapeitas kabinetā, un Brendija klāsta: "Ir vieglāk tad, ja apzinies, ka tu savu izskatu nosaki tikpat maz kā, teiksim, automašīna. Tu esi tāds pats ražojums. Ražojuma ražojuma ražojums. Cilvēki, kuri konstruē automašīnas, ir ražojumi. Tavi vecāki ir ražojumi. Arī tavas baznīcas mācītājs ir tāds pats ražojums."
Dažreiz vislabākais veids, kā tikt galā ar mēsliem, viņa saka, ir neuzskatīt sevi par tik brīnišķīgu, mazu balvu.
"Ar to es gribu teikt, lūk, ko," Brendija turpina. "Tu nevari aizbēgt no pasaules, un tu nenosaki savu izskatu, visviens, vai esi brīnumskaista vai galīgi neglīta. Tu nenosaki ne to, kā jūties, ne to, ko runā, ne to, kā rīkojies, vispār - nevienu savu darbību. Tas viss nav tavā varā."
Tāpat kā kompaktdisks nenosaka to, kas tajā ierakstīts, lūk, tādi mēs esam. Tev ir apmēram tāda pati rīcības brīvība kā programmētam datoram. Tu esi apmēram tikpat unikāla kā dolāra naudaszīme.
"Tevī nav nekādas reālas tevis," viņa saka. "Pat tavs fiziskais ķermenis, visas tavas šūnas nomainīsies astoņu gadu laikā."
Āda, kauli, asinis un orgāni tiek pārvietoti no viena cilvēka uz citu. Pat tas, kas jau ir tevī, mikrobu un sīkbūtņu kolonijas, kuras apēd barību tavā vietā, - bez tām tu nomirtu. Nekas tevī nav pilnīgi tavs. Viss tevī ir mantots.
"Nomierinies," Brendija saka, "Lai ko tu domātu, to pašu domā miljoniem citu ļaužu. Lai ko tu darītu, to pašu dara viņi, un neviens no jums to nenosaka. Tu visa esi apvienotu pūliņu rezultāts."
----
"Tu esi mūsu valodas ražojums," saka Brendija, "tevi ir veidojuši mūsu likumi, mūsu priekštats par to, kādus mūs vēlas redzēt Dievs. Katru tavu sīkāko molekulu ir izdomājuši jau vairāki miljoni cilvēku pirms tevis," viņa saka. "Jebkura tava iespējamā rīcība ir garlaicīga, sena un pilnīgi pieļaujama. Tu esi drošībā, jo sēdi dziļi savas kultūras slazdā. Viss, ko tu spēj iedomāties, ir labi, jo tu spēj to iedomāties. Tu nevari iztēloties nevienu bēgšanas veidu. Nav neviena ceļa, pa kuru tev tikt ārā," Brendija saka.
"Pasaule," Brendija saka, "ir tavs šūpulis un slazds."
----
Brendija Aleksāndera saka: "Nedari to, ko gribi." Viņa saka: "Dari to, ko tu negribi. Dari to, ko tev mācīts negribēt."