ASINSBALSS - Komentāri

Palanjuka grāmatā es redzu izteiktu vienu lietu - varbūt to, kas man visvairāk duras acīs: tā ir sabiedrība, nē, laikmets, kas padara mūs visus vienādus un neoriģinālus - par "ražojumu ražojumu ražojumiem". Tā ir destruktīva bēgšana kā vienīgais veids, kā padarīt sevi no jauna dzīvu un īstu, jo tās krāsas - spožās, mākslīgās, luminiscējošās krāsas, ar ko šis laikmets mūs ir apklājis - tās nenoskalosies apokalipses lietusgāzēs. Tās neizmērcēs krāsu šķīdinātāji un acetons, to nevarēs noberzt ar smilšpapīru. Visu šo lieko kārtu var dabūt nost tikai destruktīvās darbībās. Apzinoties sevi kā "kopmaktdisku, kurš nenosaka to, kas viņā ierakstīts". Un brīdī, kad mēs varam iziet tam visam cauri un nonākt otrā pusē - kaili, brīvi un jauni (visu savu vecumu atstājuši aiz sevis), tikai tad mēs varam sākt sevi apzināties no jauna. Kā individualitātes. Kā atsevišķas vienības. Kā oriģinālus veidojumus. Un, lai tas notiktu, reizēm nākas sevi nogalināt.
Lūk, tam es ticu.