tikai retorika, baby

« previous entry | next entry »
20.. Feb, 2007 | 21:19

Kāpēc reizēm rodas tā nepareizi pareizā sajūta, ka pazīsti it kā pilnīgi svešu cilvēku? Kāpēc reizēm liekas, ka tuvs cilvēks ir patiesībā tik tāls un nezināms? Tas ir kā skatīties uz savām rokām un domāt, ka tās pieder kādam citam. Tā ir neiroze. Es nevaru/ negribu visu norakstīt uz laikmetu un cilvēka apjautu par absolūto vientulību pasaulē. Un tiekšanos pēc vientulības nomākšanas/ noslāpēšanas.
Kāpēc izvēlamies neiesaistīties?
Manī vēl dzīvo ideālists. Dažās jomās. Bet citās viņš ir miris.

PS: vai tikai man visu laiku liekas, ka virsrakstā stāv rakstīts "tikai erotika, baby"??

links | drain the blood | Add to Memories

Comments {5}

almighty_j

* * *

from: [info]almighty_j
date: 20.. Feb, 2007 - 22:16
links

Līdz kaut kādai zināmai robežai mēs visi esam viens un tas pats. No turienes arī šī sajūta uzlaužas līdz virspusei. Un bieži tā, sev un citiem par pārsteigumu, izrādās nekļūdīgi pareiza.

Atbildēt | Diskusija

morphine

* * *

from: [info]morphine
date: 21.. Feb, 2007 - 10:09
links

bail palika..

Atbildēt | Iepriekšējais

* * *

from: [info]lapsene_lb
date: 21.. Feb, 2007 - 14:35
links

Visbiedējošākā sajūta droši vien ir tad, ja tāls un svešs sāc likties tu pats sev, be tā gan jau ir galējā robeža.

Atbildēt | Diskusija

morphine

* * *

from: [info]morphine
date: 21.. Feb, 2007 - 14:55
links

Ta jau ir cita tēma :D

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

* * *

from: [info]lapsene_lb
date: 21.. Feb, 2007 - 22:28
links

Zinu, zinu, bet tā bija mana pirmā sekojošā asociācija ar Tavu tekstu.

Atbildēt | Iepriekšējais