ASINSBALSS - laika cilpas

Labi, ja godīgi, tad vismaz pa sauli un svaigu gaisu es šodien izdzīvojusies esmu.
Taču tas nemaina lietas būtību.
Es negribu uzturēties vietā, kas man liek justies kā mužīgi, nemainīgi divpadsmit gadus vecai. Es negribu būt divpadsmitgadīga. Es negribu būt iestrēgusi kaut kādā objektīvi vairs neeksistējošā laiktelpā, kas izsūc no manis visu atlikušo dzīvīgumu; katru sasodīto lāsīti, par ko es cīnos ar pēdējiem spēkiem. [Un šī sajūta ir kaut kas tāds, kas uzpeld manā apziņā katru pavasari no jauna.]
Es negribu/ nevaru pakļauties citu cilvēku visuresošajiem, dominēt gribošajiem ego. Man vajag vairāk vietas, kur elpot. Man vajag kaut ko no jauna. Es laikam tomēr neesmu īsts tradīciju cilvēks. Kaut kā manī pietrūkst. Kaut kā ļoti būtiska. Kaut kā latviska. Kaut kā pašsaprotama.
Viss šķiet tāds vecs novecojis un nepiemērots. Visam tā kā mazliet pietrūkst dzīvīguma. Arī man.
Un vispār - kas notiek? Varbūt es esmu slikts cilvēks. Varbūt es esmu pārāk liela egoiste. Varbūt.. varbūt es vienkārši esmu pārāk vāja. Nu, tā globāli kaut kā.
Ir tikai dažas lietas, kas vēl spēj mani uzlādēt; likt pasmaidīt. Daži cilvēki. [Es reizēm jūtos mazliet atkarīga no attiecībām in general. Neveselīgi, jā.] Un šobrīd.. šobrīd Visums jau atkal neklausās. Pagriezis muguru un ignorē. Bet gan jau, ka es pati vien esmu vainīga.
Žēl.