retoriski, tikai retoriski....

« previous entry | next entry »
2.. Nov, 2006 | 15:37

vai tas, ka vienmēr, mūžīgi, nemainīgi ilgojos pēc savas pagātnes, nozīmē, kas viss kļūst tikai un vienīgi nenovēršami sliktāk? vai nostaļģija pēc aizgājušā - nebūt ne tik ideālā - [laika] ir kas vairāk par sentimentu un emocionāli psiholoģiskā profila (jā, melanholikjis cauri un cauri) diktētu untumu? vai var būt tā, ka es šai vietai vairs neticu? vai var būt, ka es viņai kādreiz vispār esmu ticējusi? VAI MAN NEVAJAG MORFIJU??

UPD: es GRIBU morfiju!

links | drain the blood | Add to Memories

Comments {13}

almighty_j

* * *

from: [info]almighty_j
date: 2.. Nov, 2006 - 18:46
links

Nu, ne gluži. Lai gan savā ziņā - jā. Es tos saucu par lūzuma punktiem un savā lielajā piedzīvojumā, sauktā par dzīvi, esmu fiksējis 2-3 šādus momentus. Tie ir brīži, kuros pagātne tik tiešām ir (tobiš-varēja būt) potenciāli perspektīvāka. Kad bija vairāki ceļi, vairāki dzīves scenāriji, no kuriem brīvās gribas dēļ (tieši vai netieši - draugu, vecāku, kolēģu ietekmē) izvēlējāmies vienu. Un ne vienmēr to labāko (piemēram, man šobrīd šķiet, ka tad-un-tad varbūt tik tiešām vajdzēja rīkoties savādāk). Tādējādi pagātne reizēm var būt perspektīvāka par nākotni. Un otrādi. Taču tāda ir cena par pieredzi, ko iegūstam.

Baigi gari sanāca, taču šī patiesībā ir īsā versija... :P

Atbildēt | Iepriekšējais