Jan. 3rd, 2013 @ 01:00 pm (no subject)
Šodien tomēr ar priekšnieku nesalamājos, tikai pateicu, lai viņš ar citiem sāk runāt mierīgākā tonī. Ja aiziet pie cilvēkiem un sāk braukt augumā, tad nekādu konstruktīvo sarunu nedabūt. Pirmais, kas nāk prātā, kad ar mani runā tādā aizvainotā, uzvilktā, niknā tonī, ir - cirst pretī, iedzelt, lai tas cilvēks pats dabū atpakaļ visu to negatīvo emociju gūzmu, ko grib uzkraut man, otrā doma - iedot bietē. Un tikai trešā doma ir tāda, ka viņš pats nesaprot, ko viņš dara un ka tas tonis pa lielam uz mani neattiecas.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link

Add to Memories
Tell A Friend
From:[info]sursurs
Date: January 4th, 2013 - 06:46 am
(Permanent Link)
malacis.
Baigi pareizi..

Dažreiz gan ar to toni ir tā, ka tas šķiet atkarīgs arī no uztveres tam, ar kuru runā.. Man vnk sanāca būt pretējā pusē. Ka ķip vaiākiem cilvēkiem darbā vislaik šķitis, ka es brūkot virsū ne tādā tonī un tā. Bet zin kā - neviens neko nesaka, izņemto vienu, kura apmēram tad deva vēl trakākā (nu jau mans subjketīvisms) tonī pretī.

nu tad man šito pateica un tagad piedomāju drusku vairāk ko/kā saku, lai kāds neuztver manu teikto kā uzbrukumu, bet arī esmu teikusi kolēģiem, ka, lai saka man uzreiz, ja kkas nav tā, nevis ciešas un vēlāk iet sūdzēties priekšniecei. Ir taču brīžiem tā, ka nemaz neiedomājos, ka manas kādas darbības kādam varētu traucēt, kamēr otrs cilvēks to nepasaka... Es arī citiem saku uzreiz...