| Jul. 8th, 2012 @ 12:20 pm (no subject) |
|---|
Šonakt sapņoju, ka kopā ar saviem brāļiem uzstājos kaut kādā estrādē, ko ieskauj plaši tīrumi, kuros aug labība. Mēs spēlējam ar akustiskajiem instrumentiem, cilvēki klausās, aplaudē, dejo, kad pēkšņi vienā brīdī - īsi pirms mums jābeidz spēlēt - mēs pamanām, ka esam palikuši vieni, jo tālumā ir sācies vulkāna izvirdums un visi cilvēki ir aizbēguši. Tad nu mēs stāvam uz tās estrādes un apkārt pludo lava. Un tā lava esot tāpēc, lai iznīdētu dēmonus. Mans brālis saka, ka zina kaut kādu celiņu - kaut kādus paugurus, kurus vēl nav apklājusi lava- pa kuriem mēs varētu tikt projām. Bet es tajā brīdī savukārt pārvēršos par sievieškārtas dēmonu. ??? Man pēkšņi ir gari, sarkani mati, metāliskas, tievas kājas kā robotam un simts astes, kas izskatās pēc lokanām bultām un lokās pa gaisu man apkārt - izskatos pēc īstas vellatas un elles valdnieces. Un es zinu, ka es varu pārlēkt pāri tai lavai u.t.t., bet tomēr piekrītu brāļa versijai iet pa to celiņu, jo sākot izmantot savas dēmona spējas, es varētu kļūt ļauna. |
