Apr. 23rd, 2010 @ 09:37 pm (no subject)
Tags: ,

Ko tik visu cibā nevar atrast...
Te viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem.

Es visas tavas vienaldzības krāšu:
Līdz pēdējai - to pašu sīkāko.
Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu.
Es visu laiku domāšu par to.

Es neprasīšu - netīšums vai tīšums
Starp mūsu dzīvēm ceļus aizkrusto.
Es gaidīšu, lai teiktu : negaidīšu.
Es visu laiku gaidīšu uz to.

Es savu sirdi nocietināt spēšu
Pret atmaiguma mirkli nejaušo.
Es cerēšu, ka mūžam necerēšu
Vairs ne uz ko.

Un neskaitīšu vairs, cik lietum lāšu
To rudens logu akli aizmiglo,
Kad domāšu, ka es par tevi nedomāšu,
Kad visu laiku domāšu par to...

/Vizma Belševica/
About this Entry
[User Picture Icon]
From:[info]heda
Date: April 23rd, 2010 - 11:27 pm
(Permanent Link)
Neejiet, sievietes!
Neejiet pie jūras
Lēzenajās kurpītēs smilti smelt.
Klausiet mani, sievietes, palieciet uz stūra,
Kur caur gaismas gredzeniem izvērts liepu zelts.

Rudens lapu ņirboņā, raibu sētu latās
Vārdiem ir kur aizklīst, acīm ir kur aizbēgt.
Tur, aiz kāpām mēmajām, kāds ja sejā skatās,
Krasta kailos klajumos sirdi nenoslēpt.

Balta putu līnija. Tumsas stāvais mūris.
Tikai vienu atbildi klusumā var mest.
Piesargieties, sievietes!
Es reiz gāju pie jūras.
Tā, kas nāca atpakaļ, nebiju vairs es.

(V.Belševica)
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: April 24th, 2010 - 11:20 pm
(Permanent Link)
Paldies. :) Viņa patiešām ir fantastiska dzejniece.