Apr. 11th, 2022 @ 09:59 am (no subject)
Man absolūti un nemaz nav talanta tādā jomā kā dizains un bilžu apstrāde. :( Jo tādas mokas, kādas es piedzīvoju, mēģinot uztaisīt tos mājas darbus mūžizglītības kursos, to skaidri pierāda. Vēl jau protams ir arī tas, ka man vienkārši kopš kara sākšanās kaut kā radošā dzirksts ir kaut kur dziļi, dziļi aprakusies zem pelniem. Pirms kara sākuma man plānos bija izdot dziesmu ar šādu tekstu:

Uz pleciem tur šo pasauli ik dienas
Kā Atlanti - un nesūrojas pat.
Tie mazie cilvēki ar lielo sirdsapziņu,
Tie visu mūsu dzīvi kopā tur.

Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga, tiem nav vienalga, tiem nav vienalga.

Iet palīgā kāds pakritušam pēkšni
Un cilvēks cilvēkam nav ienaidnieks, bet draugs.
Un tādā pasaulē, ko katrs kopā radām
Mums jādzīvo un tādā mūsu bērni augs.

Ja nav vienalga, ja nav vienalga, ja nav vienalga, ja nav vienalga.

Kāds labestīgs vārds reizēm izglābj dzīvi
Un reizēm dzīvi izglābj labi pildīts pienākums.
Tām lielām lietām, ko mēs uzskatām par labām,
Tām visām reiz ir bijis mazs, labs iesākums.

Man nav vienalga, man nav vienalga, man nav vienalga, man nav vienalga.


Un tagad es skatos uz šo tekstu, kuras sacerēšanā mani iedvesmoja labie cilvēki, ar kuriem kādreiz ir gadījies kopā stāvēt, gaidot izsauktos ātros, lai tie aizvestu bezsamaņā uz ielas guļošu cilvēku uz slimnīcu vai arī tie cilvēki, kas vienkārši izpalīdz un izturas cilvēcīgi pret citiem. Un domāju, cik īsti viņu ir palicis uz šīs zemes. Un vai viņu vēl ir vairāk nekā to otro, kuriem ir vai nu vienalga viss, kas neskar viņus personīgi vai varī ir pat vēlme visiem riebt. Jo ja to otro ir vairāk, tad ar mums ir cauri. Jo tas nozīmē, ka varbūtība, ka pa ielu tev pretī nāk orks, nevis normāls cilvēks, ir lielāka.
About this Entry
Apr. 11th, 2022 @ 10:10 am (no subject)
Man vienmēr ļoti nepatīk un arī liekas stulba labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku izjokošana un troļļošana, kas ir balstīta tieši uz viņu izpalīdzīgajām īpašībām.
Es viemēr domāju - vai tiešām tie troļļotāji nesaprot sekas tam, ko viņi dara? Jo šobrīd uz īsu brīdi tu varbūt pasmiesies un sajutīsies pārāks pār to izpalīdzīgo cilvēku. Bet rīt tev pašam vai tavam tuvajam cilvēkam vajadzēs palīdzību un viņam garām ies tas, kuru tu šodien izjokoji. Un tavs tuvais cilvēks lūgs palīdzību, bet tas labais cilvēks nepalīdzēs, jo nodomās, ka viņu atkal troļļo un izjoko. Tas ir ļoti, ļoti slikti. It kā sīkums, bet tas šo pasauli padara sliktāku. Un ir papilnam visādu šādu sīkumu, kas pasauli padara sliktāku.
About this Entry
Apr. 11th, 2022 @ 01:13 pm (no subject)
Nogāju lejā nopirkt kafiju, kamēr gatavojās, atvēru "Ir" numuru, tur priekšā sieviete no Bučas, kura ar dēļiem apklājusi savu meitu, kuru nošāvuši krievu kareivji. :( Un es redzu tās meitas kājas un tās sievietes skatienu un man sirds lūzt. :( Jo tāpat skatītos mana mamma, ja tur gulētu es vai brāļi.
Kāpēc ir tik daudz cilvēku, kas tīšām grib sagādāt otram sāpes. Un man gribas samīļot savu mammu. Apskaut viņu cieši, cieši. Un varbūt tāpēc vajag bērnus - lai viņos mēs atkal satiktu savus vecākus, vecvecākus, brāļus un māsas tad, kad viņu pašu vairs nebūs. Kaut nu tai sievietei būtu bijuši vēl bērni vai arī mazbērni, lai kaut nedaudz viņu mierinātu. :( Tas ir vājprāts, vājprāts, vājprāts, ko tā Krievija dara.

Un ko mēs iesāksim pēc kara - gan ar kaimiņu zemē, gan arī pie mums tik daudz dzīvojošajiem, kuriem tas viss liekas ok - "možem povtoriķ", Puķin - moloģec.

Bet sirds smilkst kā suns bez saimnieka. :(
About this Entry