Jun. 28th, 2021 @ 10:16 am (no subject)
Mocījos vakar, veidojot vizuālo noformējumu savai dziesmai. Uzskati atšķiras. Tas, kas man šķiet plus mīnus normāli, citiem šķiet pārāk dramatiski, gotiski, pārāk femme fatale stilā. Un arī tā bilde, kuru atstāju dabiskajās krāsās (fotografējos mežā), neesot ok, jo esot "pārāk drūma" un "vajagot nofotografēties kaut kur dabā"??? (Zaļš mežs fonā laikam nav daba, bet nu labi). Bet varbūt arī vajag tādu drusku dramatisku - lai var pamanīt?

Vēl ir viedoklis, ka varbūt uz tās manas dziesmas vispār nevajagot likt manu ģīmi. Pietikšot ar smuku saulrieta foto. Var jau būt. Kaut gan - pilns internets ar smukiem saulrietu foto. Atšķirībā no mana ģīmja, kurš - kāds nu ir, tāds ir, bet tomēr ir individuāls un mans.

Vienīgais labums ir tāds, ka beigās jau es tāpat izdarīšu tā, kā man liksies pieņemami. Jo - lai varbūt arī liekas, ka man ir ļoti svarīgi citu viedokļi, tomēr patiesībā jau kādu laiku ir tā, ka es tajos ieklausos, bet galu galā daru tā, kā pati uzskatu par pareizu, jo ar savu lēmumu sekām būs jāsadzīvo man, nevis tiem citiem.

Nu, ko, šodien vēl pamocīšos. Tās bildes, kuras izbrāķēšu, droši vien ielikšu feisbukā - lai vismaz kāds labums no maniem pūliņiem.
About this Entry
Jun. 28th, 2021 @ 01:38 pm (no subject)

Šāda klipa ideja ienāca prātā. Gandrīz nerealizējama, jo - lai to izdarītu, vajadzētu baigos līdzekļus + specefektu meistaru. Bet jāpiefiksē tāpat, ja jau ienāca prātā. Jo vismaz manā iztēlē izskatās visai glīti.

Senā Grieķija. Glīta meitene ar ļoti izteiksmīgām acīm slepus skumji nolūkojas uz skaistu jaunekli.
Viņa iztālēm vēro, kā viņš kaut kur dodas.
Kad jauneklis iziet no kādas ēkas, viņam priekšā ir spoži nospodrināta vāze, kurā viņš pamana, ka viņam seko šī meitene, kuras galvu rotā paliela galvas rota. Kad viņš pagriežas, lai uz viņu paskatītos, viņa jau ir pazudusi.

Ļaužu pūlī jauneklis sarunājas ar citiem cilvēkiem. Meitene, ietinusies apmetnī un aizsegusi seju ar biezu plīvuru, paiet viņam garām, aizskarot viņu ar savām drānām. Viņš sajūt viņas smaržas, pagriežas, bet viņa bet redz tālumā viņas stāvu ar raksturīgo palielo galvas rotu. Viņš meklē viņu ar skatienu, pamana, laužas cauri pūlim un seko viņai.

Viņa ienāk dārzā, kurā ir daudz akmens tēlu - vīriešu figūru. Viņa atsedz seju, skumji tās uzlūko, pieskaras dažām no tām.

Pie viņas no mugurpuses ir pienācis jauneklis, kas pieskaras viņas plecam.

Viņa pagriežas, viņai ir fascinējoši skaistas acis. Viņš pārvēršas akmens tēlā.

Gorgona Medūza ņem nost savu galvas rotu. Pēdējā kadrā viņa tiek filmēta no augšas, kamēr gar viņas seju lodā čūskas - viņas mati.
About this Entry