| Feb. 17th, 2020 @ 10:29 am (no subject) |
|---|
Kad man bija gadi divpadsmit, mana mamma bija galvenā pelnītāja mūsu ģimenē - viņa strādāja par bufetnieci mūsu mazpilsētas slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Tad, kad viņa strādāja, es pēc skolas mēdzu iet pie viņas uz darbu.
Līdz vakariņu laikam viņa man mēdza iedot nedaudz naudas, lai es aizietu uz vietējo kafejnīcu, kas atradās pagrabstāvā. Tā kafejnīca bija vienkārša, gaišā krāsā izkrāsota telpa ar pāris maziem galdiņiem un dienasgaismas lampu apgaismojumu un bez jebkādiem rotājumiem vai dizaina elementiem. Es parasti ņēmu saldējumu - to pasniedza tajos padomju laiku kafejnīcu deserta trauciņos. Lai tas liktos smalkāks, tas bija izņemts no vafeļu glāzītes, sagriezts trīs daļās un pārbērts ar saldu šķīstošā kakao pulveri.
Tad jau tuvojās vakariņu laiks un mamma bija no virtuves mājas uz mūsu korpusu bija atstiepusi katlus ar vakariņām paredzēto ēdienu. Tad viņa izdalīja porcijas un pēc tam parasti sākās mana aktīvā vakara daļa - es mēdzu viņai palīdzēt novākt un mazgāt traukus. Es mazgāju, cik vien ātri varēju, jo gribēju, lai mēs iespējami ātri varētu doties mājās. Bet mamma vienmēr bija tik ļoti priecīga un pateicīga par manu palīdzību.
Un pēc tam mēs ap kādiem astoņiem - deviņiem - gājām četrus kilometrus uz mājām. |
