Kleinu atceros no saviem darbu pirmssākumiem. Es biju sīks skuķēns. Neredzams. Tāda izsūtāmā meitene melnajiem darbiem.
Man vajadzēja laiku pa laikam pie viņa doties pēc fotogrāfijām, un mani vienmēr pārsteidza, cik labi viņš izturējās pret mani - ar cieņu, uzmanību un saudzīgu maigumu. Viņš kattreiz nedaudz veltīja man laiku, lai parādītu savus pēdējos darbus, parādītu studiju. ne daudz - 5, 10 minūtes katru reizi, bet pietiekami, lai viņš iegravētos manā sirdī
tas laikam ir dārgākais, ko mēs varam kādam uzdāvināt - laiks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}