| (no subject) |
|---|
Nesen zinātne pierādīja, ka brīvās gribas nav. To katrs var izfiškot arī savā intelektā, kad paanalizē.
Protams, cilvēka ego ir šausmīgi grūti atslēgties no visa pieņemtā un prāta dogmām, kā viss ir, bet, pateikšu godīgi, pēdējo mēnešu laikā esmu tik ļoti ieurbusies tajā idejā, ka man viss saskan.. Pilnīgi viss ir tā. Gan atbildība, gan karma, gan kā sauc tā atsaucas, gan katra ierakstītais liktenis. Jāsaprot, ka visā Pastāvēšanā un Esībā ir daudzi līmeņi, un mēs dzīvoja tagad tajā fiziskajā - ķermenī, laiktelpā, gribu, saprotu, patīk/nepatīk.
Bet es neesmu un nekad nebūšu nevienam skolotājs, jo grūti māku izskaidrot to, ko saprotu. Tā saprašana ir daudz dziļāka par loģiku, un man tas vārdos grūti izpaužas.
Pavisam vienkāršā veidā dzogčena advaitu izklāsta Roberts Adams, apgaismojies Rietumu cilvēks, kas mācījies no paša Ramana Maharši, kas bija apgaismojies jau dzīves laikā, bet turpināja dzīvot fiziskajā ķermenī, lai cilvēkiem nodotu zināšanas.
Manā izpratnē, nav augstāku, īpašāku un vērtīgāku zināšanu par šo neduālismu, par to, ka viss vienkārši ir. Katru dienu to praktizēju, to pasaules redzējumu, to mieru (nenormāli grūti pašlaik, ķepiņas gaisā, jāpagaida kāda nedēļa...), to vērošanu, to iziešanu no ES, no fiziskā līmeņa, to praksi tūlīt pēc pamošanās, kad vēl neesi atvēris acis un pavisam pamodies, to prāta atrašanu, prāta domu atrašanu - kas domā, kas redz. Tur ir šausmīgi daudz, ko strādāt un darīt, bet esmu sajūsmā, jo man viss saskan - līdz nirvānai un svētlaimei, kuras līdz šim biju nojautusi un sajutusi īsu brīdi, bet tagad viss kļūst arvien monumentālāks. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}