missalise

Tik kategoriska es nebūtu. Šajos gadījumos ne jau man nepatīk cilvēks, bet es - kādam citam. Turklāt pārsvarā gadījumu pilnībā izvairīties no komunikācijas nebija iespējams - darba kolēģi, kursabiedri u.c.
Turklāt reiz es pārliecinājos, ka tāda nepatika var arī pāriet. Man bija kāds kolēģis, kurš man sākotnēji ļoti nepatika. Es pat nevarēju saprast, kāpēc tā, jo neko ļaunu viņš nebija man izdarījis. Tikai vēlāk es apjautu, ka viņš man atgādināja kādu iepriekš man pazīstamu cilvēku, kurš bija pret mani diezgan neglīti izrīkojies. Un tā fiziskā līdzība man lika sākotnēji pret viņu izjust nepatiku. Bet kad es viņu iepazinu labāk, tad sapratu, ka viņš ir ok. Iespējams, ka arī tiem cilvēkiem, kuri pēc kāda laika arī sāka ar mani normāli komunicēt, bija kā līdzīgi.

(Reply)(Parent) (Thread)

To es saprotu, ka vari citiem nepatikt, arī esmu to piedzīvojusi, un tādos gadījumos es tiešām samazinu jebkādu komunikāciju līdz minimumam vai pat pavisam. Tā nu ir, ka cilvēki dzīvē nāk un iet, un nevienam nav pienākuma ar tevi draudzēties visu mūžu līdz kapa malai, un kādā posmā (jo visa pasaule ir mainīga, viss un visi) pats un citi var izmainīties līdz punktam, kur ceļi šķiras.

(Reply)(Parent)