| May. 19th, 2017 @ 08:02 am (no subject) |
|---|
Man jāatzīst, ka es neesmu kļuvusi par tik labu cilvēku, lai nevienu (vismaz savā sirdī) nediskriminētu. :( Es to atzīstu. Piemēram, ja es būtu darba devējs, man būtu aizspriedumi pieņemt darbā bijušo ieslodzīto (diskriminācija). Taču - ja es dabā būtu aprunājusies ar tādu cilvēku un redzētu, ka viņš ir visu apzinājies un grib dzīvi sākt no jauna, tad es viņu tomēr varētu pieņemt darbā.
Man liekas, ka vienā daļā gadījumu diskriminācijas nebūtu, ja diskriminētā persona būtu foršs cilvēks un nebāztos par visām varītēm virsū ar savām idejām citiem un nesāktu tos nosodīt par to, ka viņi domā savādāk. Jo uzbāzība jau arī ir sava veida vardarbība. (Šo es pati mēģinu iemācīties savā dzīvē - pārāk labi gan pagaidām nesanāk, ik pa laikam gadās norauties (par krāmiem runājot, piemēram). Bet nu tāpēc jau mēs dzīvojam, lai mācītos - tajā skaitā komunicēt. Un iemācīties sadzirdēt un komunicēt ar cilvēku, kuram ir pilnīgi cits viedoklis, nesākot viņu apvainot - tā jau ir augstākā pilotāža.
Man ir pāris cilvēki, ar kuriem mums ir dažādi viedokļi par jautājumiem un mēs ik pa laikam par tiem diskutējam (mierīgi un ar cieņu). Pateicoties šīm sarunām, es dažos jautājumos esmu ļoooti būtiski mainījusi savu viedokli. Un esmu sapratusi, ka tikai tad, kad apzinies, ka sarunas biedram ir tiesības uz savu viedokli un spēj sarunāties mierīgi, ir iespējama komunikācija (nevis savstarpējo apavinojumu apmaiņa). Bet nu tādai komunikācijai vajag divus cilvēkus, kuri grib tādā veidā komunicēt.
Dažādie vieokļi ir iemesls, kāpēc man tik ļoti patīk Ciba. Jūs katrs esat ar savu dzīves pieredzi, ar saviem viedokļiem, savām unikālajām personībām, ar saviem skatu punktiem, kuri man pat prātā neienāktu.
Paldies, ka Jūs esat! :) Un pat tajos gadījumos, ja mūsu viedokļi nesakrīt, es gribu, lai Jūs zinātu, ka es Jūs cienu. :) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}