| Apr. 7th, 2017 @ 07:56 am (no subject) |
|---|
Man pie mājas strādā vairākas sētnieces - pedantes, kuras tik kārtīgi dara savu darbu, ka man jau vairākas reizes ir gribējies pateikt pladies par to foršo sajūtu, kad es iznāku no mājās, bet tur viss tik tīrs un kārtīgs. Man nav sevišķi glīts pagalms, bet tīrība un kārtība piešķir zināmu šarmu arī tam.
Un vakar es tak pamanīju, ka viena sētniece apsēžas atpūsties mūsu pagalmā uz soliņa un izteicu savu siltāko pateicību. Viņa atplauka, izrādījās, ka parasti šo pagalmu tīra otra sētniece, kuru viņa pazīst - pateica, ka nodos viņai manu paldies.
Man vispār ļoti patīk cilvēki, kuri pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu. Es tad arī cenšos par to pateikties, jo es gribu, lai tādu cilvēku būtu vairāk. Tā strādāšana pēc labākās sirdsapziņas jau kļūst par paradumu. Man darbā laiku laikam mēs teikt, lai es tak neiespringstu par to, ko daru. Lai tak pārāk nepiepūlos, lai izdarītu pēc iespējas labāk. Man kļūst skumji un es pie sevis domāju - diez, viņi šādu padomu dotu arī meistaram, kas remontē viņu virtuvi, ārstam, kurš mēģina noteikt viņu diagnozi, juristam, kurš palīdz noslēgt viņu darījumu? Un pēc tam viņi lamā valdību. Lai gan ko tad dara valdība? To pašu - pārāk neiespringst par to, ko dara (kā viņus jau iepriekš laicīgi ir iemācījuši līdzpilsoņi). |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}