Man ir divi vecāki depresīvi brāļi. Viens - kad es aizbarucu uz laukiem, visu laiku man stāsta, ka viss ir slikti - laukos nav darba, cilvēki aiziet no turienes projām, valdība visu dara slikti, ka tur esot pierobeža, drīz var sākties karš. Īsāk sakot - īsta nelaimju bedre. Uz katru manu ierosinājumu, ko varētu darīt, viņam ir pieci argumenti pretī - kāpēc no tā nekas nesanāktu.
Otram brālim ir sieva, kura, viņaprāt, pret viņu nepareizi izturas - nepietiekoši ciena un tā. Viņam patīk Rudzīša idejas par to, ka sievietes ir jāliek pie vietas. Viņam patīk kritizēt mani un to, ko es daru. Protams, abiem brāļiem ir problēmas ar finansēm, tas, protams, jebkuru cilvēku dara nervozu.
Un tajā pašā laikā - ja viņi satiek citus cilvēkus, kas nav viņu ģimenes locekļi - viņi pēkšņi pilnībā pārvēršas. Mans vecākais brālis ir ļoti izpalīdzīgs cilvēks, viņš savulaik bija ļoti labs un mīlēts skolotājs un audzinātājs, palīdzēja kādam savam audzēknim no dzērāju ģimenes un rezultātā visa tā ģimene ir gājusi stipri vien uz augšu - pats puika izmācījas tālāk, bet māte, kas no dzeršanas bija kļuvusi akla, atkal kaut cik atguva redzi. Viņš ir iecienīts kā muzikants un ir kopumā ir labs cilvēks. Ar otru brāli ir līdzīgi- viņš arī pret citiem cilvēkiem izturas normāli, bet visu gruzonu liek virsū tikai pašiem tuvākajiem. Un kādreiz viņš bija viena uzņēmuma ražošanas vadītājs (faktiski jau direktors), izvedot uzņēmumu no parādiem un padarot to pelnošu. Un mamma man savukārt ir psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur ārste saka, ka viņai esot ne tik daudz kā kāda psihiskā kaite kā slima dvēsele. Un tam var piekrist, jo ja visu mūžu cilvēks ir bijis otrajā plānā, tad vienā brīdī tas vadzis lūzt. Un vēl mammai ļoti pietrūkst sabiedrības - domāts - tieši sveši cilvēki, kas varēu ienest viņai kaut kādas jaunas idejas. Socializācija - tas ir milzīgs spēks un iedvesmas avots.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}