Līdz šodienai nemaz nezināja, ka no mana senā bernudārza sētas puses ir redzams tik skaists skats.. Jā... Šodien atkal vientulīgi centos atgriesties savas bērnības takās. Atgriesties pagātnē kaut nedaudz... Laikam jau zinu arī kādēļ.. Laikam jau tādēļ, ka tik izmisīgi es vēlos spert tikai pāris soļus atpakaļ pagātnē, lai nedaudz mainītu notikumu gaitu... Lai tagad es justos laimīgāka. Vai tā būtu es nekad arī neuzzināšu. Itkā jau viss notiek tieši tā, kā tam ir lemts notikt, taču tas mani nespēj darīt laimīgāku...

Tas skaistais skats uz saulaino ezeru un vēl neuzplaukušo koku galotnēm sniedza man enerģiju, kas man tik ļoti trūkst.. Citu acīs kā vienmēr esmu tas smaidīgais un bezrūpīgais skuķis, jo neviens jau necenšas ieskatīties... Laikam jau nemaz nevajag.. Esmu tikai pēdējā laikā novērojusi, ka citi cilvēki tik ļoti cenšas mainīt un palīdzēt dzīvot otra dzīvi, ka reizēm tas sāk traucēt.. Tā nedaudz dīvaini... Kādu pēdējo pusgadu Tieši šis iemesls ir kā neredzams mūris uzcēlies manis un manas labākās draudzenes starpā.. Viņa par šo mūri neko nezina, jo to redz tikai no manas sētas puses.. Viņai nav ne jausmas.. Un tas viss tikai tādēļ, ka viņa centās sniegt padomu, domādama, ka saprot mani labāk nekā es pati.. Tanī mirklī arī man tā šķita... Es paklausīju.. Es pieļāvu kļūdu kuru nu vairs nespēju labot... Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču šīs iedomas mūrē sienu mūsu draudzībai pa vidu..

Nebaidies manis..
Es tikai tavs atsoulgs peļķē, tikai ēna;
Nekaunies sevis..
Tavs skats man acīm ir tīkams un siltāks par sauli;
Sasildi, aplaimo..
Atver plaukstas un ļauj tauriņam izplest spārnus;
Laid, lai lido..
Izplestiem spārniem pacelties pretī saulei;
Kam tu baidies?
Tauriņš atlidos, jo meklēs naktsmājas tavā plaukstā...

Šodien ir  Tava dzimšanas diena...

Beidzot izdevās. Saņēmos un izdzēsu savu profilu no draugiem. Nu es varu mierīgi atzīt, ka bija draugiem.lv atkarīga. Vēl tagad ik pa brīdim gribās atvērt to lapeli, bet tad atceros, ka neesmu jau vairs tās lietotājs.

Vakar man nāca virsū vājprātas lēkmes... Tādas spēcīgas pārāk saasinātas emocijas. Nu ja, pēc tam, kad runāju ar Tevi pa savu mobilo, pēc tam es to pāris reižu triecu pret grīdu. Tas sašķīda vairākās detaļās. Nokrita korpuss, bet ar to jau man nebija gana. Monitors vēl bija pārāk vesels un tad mans mobilais telefons izjuta manu spēku... Bet viņš iztruēja... Lai cik spēcīgi bija triecieni.. Neviens vairs mani nespēs pārliecināt ka ir vēl kāds izturīgāks telefons par vēsturisko nokia 3310.

Tatad, pe kā es palikā, aa... Nu ja, es atzīstu sevi par jukušu (bet tas negadās bieži - šis prāta aptumsums). Vakar mājās biju viena. Visi bija aizbraukuši. Es klausījos to lēno dziesmu un vienkārši sabruku... Atslīgu pret sienu un tupēju kā tāds nebeidzams asaru kamols, kas savīts no neskaitāmiem asaru valdzīņiem... Tik bezgalīgi garu uasar valdziņiem... Tumsā, viena pie skumjas mūzikas kāda nelaimīga meitene izkliedza savu vientulību....

Ai man ir bail. Bail, ka es nedzīvoju pagātnē. It kā es ļoti ļoti cenšos to nedarīt, bet es laikam nemāku. Ai, man ir tik daudz domu, man ir tik daudz versiju par visu, ka rodas sajūta, ka to visu ir par daudz, par daudz, par daudz... Ja nu tu vienkārši nezini, cik daudz tu man nozīme (tad vēl pastāv cerība), bet ja nu tev tas viss jau sen ir pagājis (tad cerību vairs nav pilnīgi nekādu), vai ja nu tu vienkārši gribi lai paiet laiks un gribi pārbaudīt (tas pat man pašai nešķiet ticami), ja nu tu tik ātri nespēj pārvarēt lepnumu (šeit es tik tiešām nezinu kāda ir tā situācija ar cerībām), jau nu tev jau tad bija vienalga (nee, tu neesi tāds), ja nu, ja nu, ja nu.... Bet ja nu viss beidzās ar to, ka es vienkārši baidījos no nepieciešamōbas pēc kāda? Tik daudz variantu, bet man nav ne jausmas kurš ir īstais. Un nav ne mazākais vieds kā to uzzināt....

Un būtībā man jau sāk nākt miegs. Esmu nogurusi'no šīs dienas, no apkārtējās pasaules un viseidzot no sevis pašas. Nesen lasīju: Laimīgs cilvēks ir tāds, kura sirds dzīvo saskaņā ar viņa prātu. Ceru, ka arī man tas reiz izdosies.

Asaras izraudātas vairāk kā vajadzēja, vairāk kā spēju... Bet sāpes jau negaida piemērotu mirkli, kad izlauzties un nesaka, uz cik ilgu laiku šoreiz paliks... Sūrst apsārtušās acis... Tik smagi, skumji, sāpīgi un vientuļi. Viss reizē. Atkal tās lielās lāses ritēja pār maniem vaigiem pārāk... pārāk ilgi, katra uzkavēdamās un aiznesdama līdz sev kādu domu, pa vienai nozūdot pakrūtē... Tikai skumjas un vientulību tās nespēja aizskalot. Tās pārāk stipri mani sāk iemīlēt. Viena atkal es izstaigāju vientuļos ceļus. Viena klausījos kā gurkst sniegs zem manām kājām... Un viena esmu palikusi ar sapni par nākotni kurā nebūtu vairs tu un es bet būtu "Mēs"...

Tā kā gribējās man ņemt un vienkārši izdzēst savu profilu tajos draugos. Bet nekā nesanāk. Laikam jau es esmu draugiem.lv atkarīga kā liels vairums šī saita lietotāju. Vsipār jau man nepatīk tā lapa. Bet kaut kāda ziņkārība jau moca to cilvēku. Kā iet citiem? Ižlūkot citu cilvēku albumus. Līst viņu dzīvē.  Jo vairāk domāju, jo ļaunāka man šī situācija sāk likties. Visas tās uzaicināšanu padarīšanas. Skatījos Cash'a profilu un sāku smieties - tur pāri simtam lapu viņam ar draugiem. Tā smieklīgi liekas. Tie viņam visi baigie lielie čomi? Visas meitenītes, kuras dzirdēja kā viņš smuki māk dziedāt nu savu draugu lokā jūtas populāras, jo viņu draugs ir Cash.

Es vēl aizvien sēžu pidžammā. Tāda rozāvīgi lillava, bet man jau rozavā krāsa nepatīk. Nezinu kāpēc mana pidžamma tādā krāsā. Tāda dusma uz sevi nedaudz. Da ne jau par to pidžammu. Dusma par vienu albumu, kuram sorīt uzdūros.

Secinājums: es esmu privātīpašnieciska. Un vēl es secināju, ka es prec cilvēkiem izturos apmēram tāpatās, kā viņi izturās pret mani. Ja sanāk darīšana ar kādu egoistu, tad es arī tāda palieku. Bet daži cilvēki man ribjas vienalga, lai arī ko viņi darītu, un lai kāda būtu viņu attieksme pret mani.

Un tad es vēl tā laika stiepšanai (lai nebūtu angļu valodā garie penteri jāmācās) domāju vai ļaunums ir sliktā vai labā rakstura īpašība. Citreiz es nevaru saprast. Reizēm man sāk likties, ka ļaunums atmaksājas daudz vairāk nekā labestība. Bet vispār ar vienaldzīgo domāāsanu dzīvē ir vieglāk, jo tev tak par visu tad ir vienalga. Man tikai žēl sevis, ka es tā nemāku. Jā, man ir žēl sevis. Bieži jau tā nav. Pārsvarā man nav laika par to domāt, bet šodien ir daudz laika.

Ā, un tad es vēl domāju, kā ūtu ja es nodzītu lisiju. Es paņemtu tēta bārdas dzenamo mašīnu vai vienkārši žileti un nogriestu savus salīdzinoši garos (nu jau atkal viņi ir izstiepušies līdz muguras viducim) matus un skatītos kā zemē nokrīt viena šķipsan pēc otras. Taikai žēl, ka man galvā nav palikuši nekāda rēta vai smaga traumu, jo tā, man šķiet, izskatītos biedējošāk un iespaidīgāk. Tad es vēl varētu iegādāties tos tanciskos zābakus. Tādi gaiši brūni, vai kā mākslas skolā man mācīja - okera krāsā. Tas pavisam noteikti nebūtu gaumīgs savienojums, lai gan ar vārdu gaumīgs katrs saprot kaut ko citu. Tad vēl es nevaru saprast kam tad ir LABA gaume?

Šēzu un kasu galvu. Nopietni. Man liakas, ka mani kaktusi ir novītuši. Vai arī sažujuši. Aizmirsu aplaistīt viņus ar krāna ūdeni un tagad viņi mirst lēnā mokpilnā nāvē

Es šobrīd vados un mēģinu apslāpēt asaras kas spiežās ārā apmēram tik pat spēcīgi kā tad, kad man vajag uz tualeti, bet nav kur iet. Vēl tikai mazliet man jāpaciešās kad visi aizbrauks un tad gan es sev neko neliegšu. Ceru, ka sajūta būs tikpat laba, kā iznākot no tualetes, kad jūties daudz vieglāks, tīrāks un labāks. [..] Jā, palika labāk. Tagad es paņēmu izkaltušo apelsīnu, kas stāvēja uz palodzes. Izrādījās, viņš ir izkaltis tikai no ārpušes jo visa iekša vēl bija sulīga un svaiga. Es izgrebu apelsīna iekšu, kā to mēdz darīt ar ķirbjiem. Noliku uz palodzes lai tas turpina kaltēties. Varētu domāt ka man nav ko darīt. Taisni otrādi. Darbs ir vairāk nek avajadzīgs, tikai nav spēka ķerties klāt. Laikam grebjot pārāk stipri naža asmeni iespiedu plaukstā. Nedaudz sāpīgi.

Baigi Gribās piezvanīt Artiņam, bet nevar jau. Manī laikam pārāk lielu nozīmi spēlē tas, ko viņš padomās. Ehh.. Skumji ka tā. Bet ko es viņm varētru pateikt. Kā nospēlējāt? Un??? Tālāk. Ai tā nebūtu interesanti. labāk varētu pazvanīt uz picu piegādes servisu un pasūtīt kilogramu svaigi mizotus kartupeļus. Bet es jau par kūtru atkal.  Plauksta nedaud sāp. Mazliet vēl redzamas naža pēdas.

Es esmu viena pati, es esmu izraudājusies, es jūts labāk, bet ne labi, lai varetu teikt, ka šodien kādā brīdī es smaidīšu. Nē.

Es gribu mācīties par arhitektu. Tikai žēl, ka mans zīnāšanu līmenis draud būt pārāk zems.. Skumji, ka man riņķi ir kaudzēm gudrāku cilvēku par mani. Visi ir tik gudri. Visi tika daudz zina par manu dzīvi, visi zina, kā man būtu jādara, lai būtu labi. Es jau pāris reizes izmēģināju klausīt tiem gudreļiem, kas deva man padomus, kā pareizi dzīvot. Bet reālas jēgas nebija nekādas. Iznāca tikai sliktāk. Re kā iznāca, kad paklausīju. Nu re, sāka sāpēt galva. Jāiet būs sameklēt citramons zāļu skapītī. Tikai slinkums celties. Pidžammā vazāties ir visai ērti. Ja nav kauns no sava atspulga spogulī (ņemot verā, ka mani mati arī šodien izskatās viai saņurcīti), tad var visu dienu tā vazāties.

Kādreiz brīnijos par tiem, kas klausījās šīs grupas radīto mūziku... Gluži vienkārši nesapratu kā iespējams ko tādu klausīties... Bet tad es ieklausījos... Un tagad es klausos... Tā mūzika mani fascinē... Ne vienmēr, bet šī atkal ir tā diena, kad neko citu nevēlos dzirdēt...