Tā kā gribējās man ņemt un vienkārši izdzēst savu profilu tajos draugos. Bet nekā nesanāk. Laikam jau es esmu draugiem.lv atkarīga kā liels vairums šī saita lietotāju. Vsipār jau man nepatīk tā lapa. Bet kaut kāda ziņkārība jau moca to cilvēku. Kā iet citiem? Ižlūkot citu cilvēku albumus. Līst viņu dzīvē.  Jo vairāk domāju, jo ļaunāka man šī situācija sāk likties. Visas tās uzaicināšanu padarīšanas. Skatījos Cash'a profilu un sāku smieties - tur pāri simtam lapu viņam ar draugiem. Tā smieklīgi liekas. Tie viņam visi baigie lielie čomi? Visas meitenītes, kuras dzirdēja kā viņš smuki māk dziedāt nu savu draugu lokā jūtas populāras, jo viņu draugs ir Cash.

Es vēl aizvien sēžu pidžammā. Tāda rozāvīgi lillava, bet man jau rozavā krāsa nepatīk. Nezinu kāpēc mana pidžamma tādā krāsā. Tāda dusma uz sevi nedaudz. Da ne jau par to pidžammu. Dusma par vienu albumu, kuram sorīt uzdūros.

Secinājums: es esmu privātīpašnieciska. Un vēl es secināju, ka es prec cilvēkiem izturos apmēram tāpatās, kā viņi izturās pret mani. Ja sanāk darīšana ar kādu egoistu, tad es arī tāda palieku. Bet daži cilvēki man ribjas vienalga, lai arī ko viņi darītu, un lai kāda būtu viņu attieksme pret mani.

Un tad es vēl tā laika stiepšanai (lai nebūtu angļu valodā garie penteri jāmācās) domāju vai ļaunums ir sliktā vai labā rakstura īpašība. Citreiz es nevaru saprast. Reizēm man sāk likties, ka ļaunums atmaksājas daudz vairāk nekā labestība. Bet vispār ar vienaldzīgo domāāsanu dzīvē ir vieglāk, jo tev tak par visu tad ir vienalga. Man tikai žēl sevis, ka es tā nemāku. Jā, man ir žēl sevis. Bieži jau tā nav. Pārsvarā man nav laika par to domāt, bet šodien ir daudz laika.

Ā, un tad es vēl domāju, kā ūtu ja es nodzītu lisiju. Es paņemtu tēta bārdas dzenamo mašīnu vai vienkārši žileti un nogriestu savus salīdzinoši garos (nu jau atkal viņi ir izstiepušies līdz muguras viducim) matus un skatītos kā zemē nokrīt viena šķipsan pēc otras. Taikai žēl, ka man galvā nav palikuši nekāda rēta vai smaga traumu, jo tā, man šķiet, izskatītos biedējošāk un iespaidīgāk. Tad es vēl varētu iegādāties tos tanciskos zābakus. Tādi gaiši brūni, vai kā mākslas skolā man mācīja - okera krāsā. Tas pavisam noteikti nebūtu gaumīgs savienojums, lai gan ar vārdu gaumīgs katrs saprot kaut ko citu. Tad vēl es nevaru saprast kam tad ir LABA gaume?

Šēzu un kasu galvu. Nopietni. Man liakas, ka mani kaktusi ir novītuši. Vai arī sažujuši. Aizmirsu aplaistīt viņus ar krāna ūdeni un tagad viņi mirst lēnā mokpilnā nāvē

Es šobrīd vados un mēģinu apslāpēt asaras kas spiežās ārā apmēram tik pat spēcīgi kā tad, kad man vajag uz tualeti, bet nav kur iet. Vēl tikai mazliet man jāpaciešās kad visi aizbrauks un tad gan es sev neko neliegšu. Ceru, ka sajūta būs tikpat laba, kā iznākot no tualetes, kad jūties daudz vieglāks, tīrāks un labāks. [..] Jā, palika labāk. Tagad es paņēmu izkaltušo apelsīnu, kas stāvēja uz palodzes. Izrādījās, viņš ir izkaltis tikai no ārpušes jo visa iekša vēl bija sulīga un svaiga. Es izgrebu apelsīna iekšu, kā to mēdz darīt ar ķirbjiem. Noliku uz palodzes lai tas turpina kaltēties. Varētu domāt ka man nav ko darīt. Taisni otrādi. Darbs ir vairāk nek avajadzīgs, tikai nav spēka ķerties klāt. Laikam grebjot pārāk stipri naža asmeni iespiedu plaukstā. Nedaudz sāpīgi.

Baigi Gribās piezvanīt Artiņam, bet nevar jau. Manī laikam pārāk lielu nozīmi spēlē tas, ko viņš padomās. Ehh.. Skumji ka tā. Bet ko es viņm varētru pateikt. Kā nospēlējāt? Un??? Tālāk. Ai tā nebūtu interesanti. labāk varētu pazvanīt uz picu piegādes servisu un pasūtīt kilogramu svaigi mizotus kartupeļus. Bet es jau par kūtru atkal.  Plauksta nedaud sāp. Mazliet vēl redzamas naža pēdas.

Es esmu viena pati, es esmu izraudājusies, es jūts labāk, bet ne labi, lai varetu teikt, ka šodien kādā brīdī es smaidīšu. Nē.

Es gribu mācīties par arhitektu. Tikai žēl, ka mans zīnāšanu līmenis draud būt pārāk zems.. Skumji, ka man riņķi ir kaudzēm gudrāku cilvēku par mani. Visi ir tik gudri. Visi tika daudz zina par manu dzīvi, visi zina, kā man būtu jādara, lai būtu labi. Es jau pāris reizes izmēģināju klausīt tiem gudreļiem, kas deva man padomus, kā pareizi dzīvot. Bet reālas jēgas nebija nekādas. Iznāca tikai sliktāk. Re kā iznāca, kad paklausīju. Nu re, sāka sāpēt galva. Jāiet būs sameklēt citramons zāļu skapītī. Tikai slinkums celties. Pidžammā vazāties ir visai ērti. Ja nav kauns no sava atspulga spogulī (ņemot verā, ka mani mati arī šodien izskatās viai saņurcīti), tad var visu dienu tā vazāties.