Asaras izraudātas vairāk kā vajadzēja, vairāk kā spēju... Bet sāpes jau negaida piemērotu mirkli, kad izlauzties un nesaka, uz cik ilgu laiku šoreiz paliks... Sūrst apsārtušās acis... Tik smagi, skumji, sāpīgi un vientuļi. Viss reizē. Atkal tās lielās lāses ritēja pār maniem vaigiem pārāk... pārāk ilgi, katra uzkavēdamās un aiznesdama līdz sev kādu domu, pa vienai nozūdot pakrūtē... Tikai skumjas un vientulību tās nespēja aizskalot. Tās pārāk stipri mani sāk iemīlēt. Viena atkal es izstaigāju vientuļos ceļus. Viena klausījos kā gurkst sniegs zem manām kājām... Un viena esmu palikusi ar sapni par nākotni kurā nebūtu vairs tu un es bet būtu "Mēs"...