Reiz kādā karaļvalstī dzīvoja jauns karaļdēls.

Viņam ļoti patika klaiņot pa biezajiem mežiem kalnu pakājē, jo tur bija daudz klinšu, pa kurām kāpelēt. Vienu dienu viņš augstu klintīs ieraudzīja tumšu ēnu starp akmeņiem un uzrāpās to izpētīt. Tā izrādījās ieeja dziļā alā, kas, lai gan sākotnēji šaura un necila, drīz vien pavērās plašā velvētā telpā, kuru gaismoja senas un neizdziestošas lāpas. Pašā galā bija lete, aiz kuras stāvēja skelets. Tam aiz muguras bija koka plaukti, uz kuriem sēdēja dažādu izmēru maisi.

Karaļdēls piegāja pie skeleta un sveicināja to. Skelets pieklājīgi atdeva sveicienu.

“Ko tu šeit dari?” karaļdēls tam jautāja.

“Sargāju šo naudu.”

“Kam tā pieder?”

“Nevienam.”

“Tad jau to var ņemt!” karaļdēls iesaucās.

“Tikai ar manu atļauju.”

“Tātad tā tomēr ir tava,” karaļdēls novilka.

“Nē, tas nav gluži viens un tas pats,” skelets teica filozofiskā tonī.

Karaļdēls nopētīja skeletu. Tā kā tam nebija acu, viņš nevarēja noteikt, vai tas uz viņu skatās, vai nē.

“Kas tu esi? Nāve?”

“Nē, es esmu vienkāršs skelets. Tāds pats, kā tu, ja kas. Tikai bez gaļas.”

Karaļdēlam ne pārāk patika skeleta attieksme. Viņš uzvedās kā skolotājs, un bez tiem viņš varēja iztikt. No mācībām karaļdēls savā dzīvē nesaskatīja nekādu īpašu jēgu. Viņš taču bija karaļa dēls un līdz ar to skaidri zināja, ka viņam nekad dzīvē nebūs ne jāstrādā, ne arī īpaši jādomā. To darīja cilvēki, kuriem ar to bija jāpelna iztika.

Viņš nopētīja maisus. Tie rindojās pēc izmēriem pieaugošā secībā, no pavisam sīka maisiņa sērkociņu kārbas izmērā, līdz tādam kā liels ķirbis.

“Visos tajos maisos ir nauda?”

“Jā. Katrā maisā ir dažāds daudzums zelta monētu, no vienas līdz simts.”

“Un kas to var ņemt?”

“Jebkurš, kas maisa saturu var vienlīdzīgi sadalīt savā starpā.”

“Bet es esmu tikai viens.”

“Nu, tad tu vari dabūt tikai vienu maisu.”

“Labi,” karaļdēls teica. “Lūdzu, dod man lielāko.”

Skelets sakrustoja rokas uz krūtīm.

“Vai tu vari to sadalīt savā starpā?”

“Bet es esmu tikai viens!” karaļdēls nepacietīgi atkārtoja.

“Jā, es to redzu.”

“Līdz ar ko man nav ne ar vienu jādalās?” karaļdēls skaidroja kā bērnam, kas nesaprot.

“Tad ņem to, kas nav jādala.”

“Kuru tad? Pašu mazāko?”

“Jā,” teica skelets un paņēma mazo maisiņu. Viņš to atvēra, pagrieza otrādi, un no tā uz letes izripoja tieši viena zelta monēta.

“Lūdzu,” viņš teica.

“Paldies,” novilka karaļdēls, un paņēma monētu. Viņš bija vīlies, bet monēta bija skaista. Kā nupat izkalta, bez nekāda uzraksta, tīra, pasmaga zelta ripiņa. Viņš vēl bija pārāk jauns, lai viņam būtu piekļuve karaļvalsts kasei, un lai arī viņam nekā netrūka, pašam savas naudas viņam nebija. Tagad viņš varēja ar šo monētu darīt, ko vien vēlējās. Piemēram, nopirkt zirgu, jo jāt viņam arī nebija ļauts drošības apsvērumu dēļ. Bet zirgs noteikti maksāja daudz vairāk par vienu monētu.

“Un ja es atnāktu ar savu draugu?” karaļdēls prasīja skeletam.

“Tad jau būtu citi apstākļi,” teica skelets, un aizvēra kasi.

Karaļdēls izgāja no alas un norāpās pa klintīm lejā. Viņš gāja cauri mežam, brida cauri strautam, līda cauri labības laukam, līdz nonāca pie paceļamā tilta uz pili. Bruņots sargs viņu sveicināja, karaļdēls atņēma sveicienu. Tad viņš sargam jautāja:

“Cik maksā zirgs?”

“Skatoties, kāds. Tava izmēra, ātrs, bet par pieņemamu cenu - apmēram piecdesmit zelta monētas.”

“Aha.”

Viņš iegāja galmā. Tur paukoties trenējās jauns grāfs, ar ko viņam bieži vien sakrita viedokļi. Viņš paņēma špagu un iedūra grāfam starp lāpstiņām. Grāfs zibenīgi pagriezās un iecirta karaļdēlam ribās. Karaļdēls viņam iedūra kājā; grāfs viņam iespēra pa cisku. Tad karaļdēls grāfam teica:

“Klau, es beidzot zinu kur var dabūt naudu,” un ar knipi uzsita gaisā savu zelta monētu.

“Savas mammas krūšturī?” grāfs teica, bet viņa acis sekoja monētai.

“Tavējā vairs nebija,” karaļdēls teica, un aizspēra monētu, trāpot pa sānu tītaram, kas pagalmā lasīja graudus.

Grāfs aizgāja pacelt monētu.

“Tik gluda. Tas ir tīrs zelts. Kur dabūji?”

“Rīt parādīšu.”

Un nākamajā dienā viņš aizveda grāfu uz alu. Skelets jau atkal gaidīja aiz letes.

“Mums, lūdzu, lielāko maisu,” teica karaļdēls, cenšoties izklausīties garlaikots.

“Lūdzu,” teica skelets tikpat garlaikoti un nocēla smago maisu. Viņš izbēra uz letes smagi žvadzošu kaudzi ar tieši tādām pašām tīrām, gludām un pilnīgi vienādām zelta monētām. “Te ir simts. Katram piecdesmit,” viņš teica, un aizvēra kasi.

Tā, lūk, zēniem pēkšņi piederēja nopietna naudas summa.

Izlīduši no alas, viņi pārsprieda, kā to tērēt.

“Man teica, ka ātrs zirgs maksā apmēram piecdesmit zelta gabalus. Nopērkam zirgus, un mēs varēsim jāt, kur vien mēs vēlamies - ātri.” Tā teica karaļdēls, un grāfs viņam piekrita.

“Vienīgā problēma ir tā, ka mēs nevaram to darīt galmā, jo mūsu vecāki mums tos uzreiz atņems,” sprieda grāfs.

“Tad pērkam no čigāniem,” lēma karaļdēls, un viņi mežā izvēlējās taku, kura veda uz pēdējo zināmo čigānu apmešanās vietu. Pēc aptuveni pusstundas viņi uzgāja čigānu nometni. Vairākas karavānas veidoja pusapli, kura centrā dega neliels ugunskurs. Dažas sievas tur cepa un vārīja, un viena berza kastroļus un pannas. Čigānu bērni uzreiz apkrita ap zēniem un prasīja, kas tiem ceļasomās. Zēni teica, ka parādīs, ja tie tos aizvedīs pie kāda, kam ir zirgi.

No ļodzīga vagona izkāpa garkājains vīrs, zelēdams pīpi.

“Nopietni pircēji?” viņš jautāja, noskatījis zēnu labās kvalitātes drēbes.

“Jā,” teica karaļdēls, un izvilka no kabatas trīs zelta monētas. Tās uzreiz izčiepa bērni un nevaldāmā sajūsmā sāka skraidīt pa teritoriju, nedabūjušie tvarstot dabūjušos. Karaļdēls vēroja čigānu.

“Mēs varam maksāt,” apstiprināja grāfs.

“Tad šie ir jūsu,” teica čigāns, un aizveda tos uz nelielu birzi, kurā ganījās vairāki zirgi, ieskaitot divus tieši pircēju izmēram atbilstošus.

“Paldies,” teica zēni, nometuši somas, un aizjāja prom. Viņiem ļoti patika šī izklaide, un izpētījuši visas zemes, kuras vienmēr bija vēlējušies apciemot, viņi atgriezās pils tuvumā un atstāja zirgus pie uzticama mežsarga.

“Ar čigānu zirgiem var nolauzt kaklus,” mežsargs nopietni smīnēdams teica.

“Tas būtu tā vērts,” teica zēni.

Nākamajā dienā viņi atgriezās pie skeleta.

“Nākamo lielāko, lūdzu,” karaļdēls teica.

“Nē, tas nedalās,” teica skelets.

“Kāpēc?” prasīja karaļdēls.

“Tāpēc, ka jūs esat divi.”

“Un nākamais?” prasīja grāfs.

“Jā, lūdzu,” teica skelets, un nocēla maisu. “Deviņdesmit astoņi. Katram četrdesmit deviņas monētas,” viņš noskaitīja, izbēris saturu uz letes.

Zēni piepildīja somas un devās prom.

“Ko tagad?” prasīja grāfs.

Bet karaļdēls vēl domāja par skeleta sistēmu.

“Kāpēc viņš mums nedeva to maisu?” viņš prasīja.

“Teica, ka nedalās,” grāfs paraustīja plecus.

“Bet kāpēc?”

“Varbūt monētu skaits iet no simts uz leju. Tādā gadījumā tur ir deviņdesmit deviņas. Tas nedalās ar divi,” viņš teica. “Bet deviņdesmit astoņas dalās, jo tas ir pāra skaitlis.”

“Tad mums vienkārši jāprasa katrs otrais maiss.”

“Tā izskatās.”

Zēni atgriezās pie mežsarga, bet tas jau bija atdevis zirgus galma staļļiem.

“Hei!” viņi dusmīgi iesaucās.

“Es tiešām atvainojos, bet es negribu būt atbildīgs par kādu negadījumu,” mežsargs taisnojās, pievēris acis un pacēlis rokas, kā padodoties. Viņš joprojām nedaudz smīnēja.

“Sasodīts!” teica karaļdēls.

“Tie bija mūsu zirgi,” novilka grāfs.

“Čigāni ir devušies tālāk,” teica mežsargs. “Ja nu kas.” Un viņš vairs nesmīnēja.

Zēni gāja prom.

“Tu redzēji, kāda viņam plinte?” teica grāfs.

“Jā. Es varu derēt, ka mēs varam nopirkt tieši tādas,” teica karaļdēls.

“Bet kur?”

“Pie zagļiem.”

Un karaļdēls aizveda grāfu uz pamestu būdu pie kapiem, kuras priekšā kluknēja akla zīlniece.

“Skaties,” viņš teica grāfam, un ielika vecās sievas plaukstā vienu monētu. Stingri, dzīvīgi pirksti satvēra visu viņa roku.

“Sēdi!” viņa teica, un izķeksēja no lakata kārtis.

“Es jau zinu savu nākotni,” teica karaļdēls. “Tu man to izstāstīji vēl pirms nedēļas.”

Zīlniece smējās, atklādama veselīgu zobu rindu.

“Tā mainās,” viņa teica, un uzmeta uz galda vienu taukainu kārti. Uz tās bija attēlots skelets, un balti burti uz melna fona teica: “NĀVE”.

“Mēs gribam ieročus,” lietišķi teica karaļdēls.

“Kvalitatīvus,” piebilda grāfs.

Zīlniece paķēra izkaltuša koka spieķi un kaulaini pieklauvēja pie aiznaglotas loga rūts. Būdiņas durvis pavēra paģirains vīrietis pinkainiem matiem.

“Nauda ir?” viņš prasīja.

Zēni nometa savas somas, kas nožvadzēja it visai naudīgi.

“Lai ķeras mērķī,” zaglis nošņaucās un iemainīja naudu pret divām melna tērauda plintēm, šaujampulveri un ložu kārbu.

Plintes cēli spīdēja saulē. Uz būdas jumta čīkstoši griezās greizs vēja rādītājs niknas žurkas veidolā.

“Iešaujam viņam ceļavēju?” jautāja grāfs, kurš nevarēja ciest noziedzniekus.

“Nē, viņi nemīl lieku uzmanību,” teica karaļdēls.

Zēni devās mežā un šaudījās pēc labpatikas. Viņi lika ābolus viens otram uz galvas, un šāva pa tiem. Viņi lika klintīs stikla pudeles un apšaudīja tās. Viņi šāva pa zaļajām mušmirēm, ērcēm un lapseņu pūžņiem. Vakarā, kad tiem bija beigušās lodes, viņi plintes atstāja pie mežsarga.

“Vismaz tās tu vari paglabāt?” karaļdēls jautāja.

“Bez šaubām,” teica mežsargs, un ieslēdza tās labi dekorētā skapī. “Zagļu plintes mēdz šaut greizi,” viņš smīnīgi teica.

Zēni saprata, ka plintes vairs nekad neredzēs, un devās prom.

Nākamajā rītā viņi atkal bija pie skeleta.

“Mums, lūdzu, deviņdesmit sešas,” viņi teica, veikuši rēķinus, un dabūja prasīto.

“Ko tagad?” prasīja karaļdēls, šoreiz bez idejām.

“Meitenes?” bilda grāfs.

“Mēs esam par jaunu,” teica karaļdēls.

“Bet mums ir nauda,” atbildēja grāfs.

Viņi apmeklēja neizteiksmīga paskata māju, pie kuras slaistījās noskrandis puika.

“Dabū mums Asiņaino Mēriju,” zinoši teica grāfs.

Zēnus ieaicināja telpās. Krāšņi tērpta sieviete ar labām manierēm viņiem lūdza uzrādīt somu saturu. Ieraudzījusi zeltu, tā pamāja savām meitenēm.

“Uztaisiet, lūdzu, džentlmeņiem kādu kokteili,” viņa teica. “Veselīgu, protams,” ar visstingrāko nopietnību.

Zēni saņēma katrs pa bērzu sulas glāzei ar baldriāniem, un tika apsēdināti mīkstos zīda dīvānos. Austrumu paklāji, antīkas kumodes un spoguļi pildīja telpu. Meitenes zēniem stāstīja pasakas, kuras atcerējās vēl no savas bērnības - kādreiz tās viņām bija stāstījušas viņu mātes un vecmāmiņas. Par vilkiem un raganām, konfekšu mājām, augstiem torņiem un burvjiem. Par to, kā šāds vai tāds ezers dabūjis savu vārdu, vai kā šāds vai tāds putns iemācījies dziedāt.

“Kaut ko aizraujošāku, lūdzu,” teica karaļdēls, žāvādamies.

“Par pasakām interesantāka ir tikai dzīve,” teica Mērija.

“Uz priekšu,” teica grāfs.

Mērija izņēma no plaukta biezu grāmatu ādas vākos.

“Šī ir kāda kapteiņa dienasgrāmata,” viņa teica, neminot, ka tās autors bijis viņai nozīmīgs cilvēks.

Pirms desmit gadiem šis vīrs ar visu kuģi bija pazudis jūrā bez vēsts. Vēlāk krastā uz tukšas mucas tika izskalots tikai viens zudušās apkalpes loceklis, kurš nevienam neko nevarēja izstāstīt, jo pats no piedzīvotā bija zaudējis spēju runāt. Biezais žurnāls bija vienīgais priekšmets, kas palicis pāri, un viņš to nogādāja tieši Mērijai. Tā pēdējās lapas bija izrautas.

Neskatoties uz to, saturs bija pavisam patīkama lasāmviela. Tur bija par okāniem, kontinentiem un salām; par vulkāniem, piramīdām un tempļiem; par pirātiem, kanibāliem un šamaņiem. Zēni sūca ūdenspīpes un uzmanīgi klausījās līdz pat vēlam vakaram. Visbeidzot, atlaidušies uz jumta terases, viņi vēroja zvaigznes un pārsprieda dzirdēto.

“Braucam jūrā,” teica karaļdēls.

“Neviens taču mūs neņems - arī par naudu.”

“Nevienam nav jālūdz. Mēs paši varam nopirkt sev burinieku.”

“Tas, protams, būtu nepārspējami. Mēs varētu paši braukt, kur vien vēlamies.”

“Mirt daudzos un dažādos veidos, citā par citu labākos.”

“Bet ja atgrieztos dzīvi, baudīt neapstrīdamu autoritāti.”

“Ar tetovējumiem, koka kājām, stikla acīm un tādiem lāstiem, ko nevarētu atsvētīt neviens mācītājs.”

“Neviens skolotājs mums nevarētu neko iestāstīt, un neviens filozofs ne par ko pārliecināt.”

Tā spriežot, viņi iemiga, un kāds viņus naktī aiznesa atpakaļ uz pili. Viena no meitenēm teica, ka, viņasprāt, tas bija mežsargs, taču neviena to nevarēja apstiprināt.

No rīta zēni uzreiz devās uz ostu.

Pārsauļojies bocmanis stāvēja krastā un izķērca komandas vīriem, kas krāva kastes un mucas milzīgā kuģī. Čīkstēja troses un klabēja pludiņi.

“Cik maksā burinieks?” viņi jautāja bocmanim.

“Cik jums ir?” viņš atjautāja. Zēni saskatījās.

“Vairāki simti,” minēja karaļdēls. Bocmanis sāka smieties.

“Varbūt tūkstoši,” piesardzīgi teica grāfs.

“Pat tāda tupele,” bocmanis norādīja uz vismazāko buru kuģīti, kas pieticīgi skalojās lielas barkentīnas ēnā, “ir apmēram trīs štukas.”

“Un ja nu mums būtu?”

Bocmanis paraustīja plecus.

“Runājiet ar tirgoni,” viņš norādīja uz staltu namu ar holandiešu fasādi.

Vispirms zēni kārtīgi izpētīja burinieku. Tas bija jauns, skaists, labi būvēts, ar vienu mastu un trīs burām. Tas bija aprīkots ar augstas kvalitātes ekipējumu un divi cilvēki mierīgi varēja ar to braukt.

“Ja skelets mums dod visus pāra maisus, mēs jau vien varam izņemt pusi viņa naudas,” sprieda karaļdēls, pētīdams stūrmaņa panelī iebūvēto kompasu.

“Un tas ir... Cik tas ir?” jautāja grāfs, pievilkdams ļenganu virvi.

“Kā lai es zinu? Deviņdesmit četri plus deviņdesmit divi un tā tālāk. Es nevaru ciest rēķinus.”

“Jāprasa matemātikas skolotājam,” sprieda grāfs.

“Tūlīt!” iesaucās karaļdēls. “Tā nu gan ir skaista doma!”

“Viņš taču būtu sajūsmā, ka tu pats nāc ar uzdevumu.”

“Jā, un tev pašam arī liktu to atrisināt.”

Grāfs brīdi klusēja.

“Tad vienkārši izskaidrosim apstākļus tirgonim,” viņš teica. “Tas arī māk rēķināt - un ne jau aiz prieka, bet vajadzības.”

Zēni devās uz tirgoņa namu. Tā grīda bija izlikta ar akmens flīzēm un augstie griesti velvēti milzīgām vaļu ribām. Plašajā vestibilā atbalsojās viņu soļi. Varenas koka durvis veda uz galveno darba telpu, kur aiz liela sarkankoka galda sēdēja pār gariem papīra ruļļiem ar spalvu pārliecies bāls vīrs. Pie sienām tam karājās pulksteņi un dažādi mērinstrumenti. Viņš rakstīja šķietami nebeidzamā tabulā garus skaitļus.

“Mēs nākam pirkt jūsu mazo burinieku,” teica karaļdēls.

“Tas maksā trīs tūkstošus,” teica tirgonis, nenovērsies no papīriem.

“Jā, un tie ir tavi, ja tu vari tos izskaitīt,” karaļdēls teica.

“Kā tu to domā?” tirgonis prasīja, pacēlis sarkanu aci. Tajā bija pārplīsis asinsvads.

“Visi pāra skaitļi līdz simts.”

“Līdz deviņdesmit četri,” precizēja grāfs.

“Simts kvadrātā, dalīts uz pusi,” pavēries griestos, pie sevis skaitīja tirgonis, “un tad vēl uz pusi... Aptuveni divi tūkstoši piecsimts. Ja vēl noskaita trīs simtus, divi tūkstoši trīssimts. Jums pietrūkst septiņu simtu.”

Nedaudz apmulsuši, zēni izgāja no kabineta un apspriedās savā starpā.

“Tās ir tikai pāra summas,” teica grāfs. “Divi tūkstoši trīssimts. Tas nebūt nav slikti. Bet atceries to maisu ar deviņdesmit deviņām, ko mums nedod. Tas dalās ar trīs. Ja mēs atrodam vēl kādu, kas nāk ar mums, mēs varam dabūt gan to, gan... katru trešo? Un tā tālāk. Tā mēs noteikti savāksim trīs tūkstošus.”

“Jā, bet tad jādalās trijatā. Un vai ir kāds, kam var uzticēties?”

“Jaunais barons?”

“Nekādā gadījumā. Puika taču nevar noiet ne simts soļus, un arī tos tikai uz virtuvi. Kā, tavuprāt, viņš uzrāpsies līdz skeleta alai? Tu viņu vilksi? Jūrā viņš negribēs braukt ne tik - no burinieka viņam ne silts, ne auksts. Ar savu daļu viņš nedalīsies.”

“Lai nedalās. Mēs paņemsim savas divas trešdaļas, un mums pietiks.”

“Kā tu to zini?”

“Es nezinu, bet tā vajadzētu būt.”

“Labi, to mēs vēl redzēsim. Pagaidām mums viņu vēl nevajag.”

Tā sprieduši, zēni sāka krāt. Ik dienu viņi apmeklēja skeletu un katrreiz izņēma maisu ar pāra skaita monētām, šoreiz pacietīgi noguldīdami tās kopīgā lādē. Viņi tās netērēja un mēneša laikā bija iekrājuši jau divus tūkstošus. Taču izsniegtie maisi kļuva arvien mazāki, kamēr lieli un smagi joprojām sēdēja uz plauktiem neskarti. Kad skelets deva maisu ar trīsdesmit, no kura katram tika vien piecpadsmit monētas, karaļdēls kļuva nepacietīgs.

“Kāda jēga te katrreiz nākt pēc kripatām? Pat daloties trijatā mēs dabūtu vairāk,” viņš teica.

“Jāsauc barons,” novilka grāfs.

“Nē. Es viņam neuzticos. Viņš kļūs skaudīgs, uzdos pārāk daudz jautājumus un uzreiz izmuldēsies. Tad visi būs gudri.”

“Bet kam tad vispār šajā valstī var uzticēties? Pat mežsargs mūs vienmēr uzmet.”

“Tad ejam pie āksta. Tam nekad nav interesējusi ne nauda, ne citu darīšanas.”

Atgriezušies pilī, zēni pa vītņu kāpnēm uzkāpa līdz pašiem bēniņiem, kur saule šāva taisnus starus caur jumta spraugām, izgaismodama putekļainus zirnekļu tīklus.

Āksts stāvēja plašās bēniņu telpas vidū, saules iezīmētā četrstūrī un mācījās žonglēt ar septiņiem nažiem. Nenovērsies no šīs nodarbes, viņš uzklausīja stāstu par skeletu, ko acīmredzami atrada par ļoti uzjautrinošu.

“Man nav laika tādiem niekiem, puikas,” āksts visbeidzot teica, vienlaicīgi balansēdams naža asmeni uz deguna un vēl pa vienam uz katra rādītājpirksta.

“Kā tu vari naudu saukt par niekiem?” jautāja karaļdēls.

“Kā citādāk, kad kalpo vien tā kungu priekiem?” smēja āksts.

“Sākās,” nomurmināja grāfs, paskatījies griestos.

“Tad izdali savu daļu ubagiem, ja vēlies,” neatstājās karaļdēls.

“Tie domās - Kristus augšāmcēlies,” vīpsnāja grāfs.

“Vai pirmskaitlis pa daļām šķēlies,” bilda āksts.

Viņš uzmeta atmugurisku kūleni gaisā, ar kājām ieķērās jumta sijā un karājās nekustīgs ar galvu uz leju, tēlojot sikspārni, kas devies dusā.

Zēni saprata, ka āksts turpmākā sarunā neiesaistīsies, un gāja prom.

“Varbūt tiešām paņemt līdzi kādu ubagu,” teica grāfs.

“Tas gan ākstam būtu pa prātam,” sirdījās karaļdēls. “Sasodītais ļaužumīlis. Viņš labprāt ar stabulīti pa priekšu savestu alā visu ciemu, lai tie stājas rindā un katrs kaut ko dabū. Iedomājies, kādi kautiņi tur sāktos? Tie taču izplēstu viens otram acis.”

“Tāpēc vajag tādu, kuru neviens neņem par pilnu. Piemēram, muļķi.”

“Mēs vēl paši paliksim par muļķiem, tu redzēsi,” teica karaļdēls.

“Uz to vien velk,” arī grāfam bija tāda nojauta.

Taču muļķi viņi uzrunāja.

“Nāc līdzi, dabūsi naudu,” viņi teica muļķim, kurš tobrīd mēģināja pierunāt ābolu, lai tas atlec atpakaļ zarā.

“Kāpēc gan ne?” teica muļķis un sekoja zēniem pie skeleta.

Skelets kā vienmēr gaidīja aiz letes.

“Mums, lūdzu, atkal lielāko,” teica karaļdēls, un skelets labprāt izsniedza maisu.

“Deviņdesmit deviņi. Katram trīsdesmit trīs,” viņš lietišķi teica.

“Jā, mēs mākam rēķināt,” atcirta karaļdēls.

“Trīsdesmit trīs logu rūtis,” teica muļķis. “Iedomājies, ja tev izsit logu ar zelta monētu? Tu smejies? Vai raudi?” viņš sprieda.

“Trīsdesmit trīs riņķi upē, manis pēc,” teica karaļdēls.

Muļķis to uztvēra pavisam nopietni. Nākamajā rītā zēni viņu atrada uz tilta. Viņš joprojām uzjautrinājās par plunkšķi, ko bija izdvesusi viņa pēdējā monēta.

“Viņa bija ļoti vīlusies, ka palikusi citām aiz muguras,” teica muļķis.

Zēni viņu atkal aizveda pie skeleta.

“Mums, lūdzu, atkal lielāko,” iemācījies no vakardienas, imitēja muļķis.

“To nevar,” atbildēja skelets.

“Deviņdesmit trīs, lūdzu,” teica grāfs, pieklājīgi pavirzījis muļķi nostāk.

Skelets izsniedza maisu, katram pa trīsdesmit vienai monētai. Bet karaļdēls atkal kļuva nepacietīgs.

“Man ir apnikusi šī ņemšanās. Kāpēc mēs atkal nevaram dabūt lielāko?”

“Lielākajā tagad ir deviņdesmit septiņi, un tas laikam nedalās ar trīs,” grāfs teica, pašķielējis uz skeletu.

Skelets neizrādīja ne mazāko reakciju.

“Ar ko tad? Četri? Pieci? Septiņpadsmit? Cik vēl personāži mums būs jāvelk cauri šim muļķīgajam procesam?” klaigāja karaļdēls.

“Man, protams, ir vienalga,” teica skelets, verot ciet slēģus.

“Vispār labs jautājums,” sprieda grāfs. “Ar ko dalās deviņdesmit septiņi?”

“Ar deviņdesmit septiņi!” iesaucās muļķis un smējās.

“Ja tu pats ielēktu upē,” viņam pamācīja karaļdēls, “tad monētas tur nokļūtu bez rindas.”

Taču ne viņš, ne grāfs nespēja atrast atbildi, un lai kā arī viņam to negribējās atzīt, karaļdēlam neatlika nekas cits, kā doties pie matemātikas skolotāja.

Viņš pieklauvēja pie skolotāja kabineta durvīm un pavēra tās. Skolotājs lielā melnā katlā kausēja metālus, meklējot filozofu akmeni.

“Ar ko dalās deviņdesmit septiņi?” karaļdēls viņam jautāja.

“Cik burvīgs jautājums!” teica skolotājs. “Un kā tev liekas?”

Karaļdēls nogrozīja acis.

“Ja es to zinātu, es nejautātu,” viņš negribīgi teica.

“Bet mēs taču pagājšziem runājām par pirmskaitļiem,” teica skolotājs, caur sietu kaisot katlā kaut kādu pulveri.

“Jā, jūs varbūt runājāt. Es nē,” karaļdēls teica.

“Un ko es teicu?”

“Ka jums patīk plātīties ar savām zināšanām.”

“Dalīties. Man patīk dalīties.”

“Tad dalieties, lūdzu!”

“Ar tevi?”

“Nē, pats ar sevi,” karaļdēls dusmīgi teica, un pagriezās, lai ietu prom.

“Kā pirmskaitlis?” skolotājs jautāja.

Karaļdēls apstājās durvīs.

“Deviņdesmit septiņi ir pirmskaitlis?”

“Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, vēl bija.”

“Un jūs sakāt, tas dalās tikai pats ar sevi?”

“Un viens - bet jebkas dalās ar viens.”

“Un cik tādu ir simtā?”

“Pirmskaitļu?”

“Vai arī jūs teiksiet, lai es skaitu pats?” karaļdēls drūmi prasīja, joprojām stāvot durvīs.

“Izskatās, ka vienu dienu tu varēsi ieņemt manu lomu,” teica skolotājs, un atsmēla no kausa sudrabainu šķidrumu. Viņš neizskatījās ar to apmierināts.

Arī karaļdēls nebija apmierināts. Viņš uzkāpa bēniņos pie āksta.

“Vari vest savus ubagus,” viņš teica. “Viņam tur pilns ar pirmskaitļiem, un es neiešu viņus skaitīt.”

Ākstam tas divreiz nebija jāsaka. Viņš aizlēkšoja uz ciemu un sapulcināja deviņdesmit septiņus gājējus - visus nabadzīgākos ļaudis - vientuļas atraitnes, aklus kurpniekus, bezkājainus kara veterānus, bāreņus un jebkuru, kas regulāri mēdza kreņķēties par naudas trūkumu. Āksts tos aizveda rindā pie skeleta, kur katrs saņēma pa monētai. Nākamajā dienā viņš noorganizēja jaunu grupu ar astoņdesmit deviņiem ļaudīm, tad ar astoņdesmit trīs, septiņdesmit deviņiem, un tā tālāk. Drīz vien katrs ciema maznodrošinātais bija dabūjis pa naudas gabalam.

Karaļdēls un grāfs sēdēja uz klints, netālu no alas, un vēroja ļaužu rindas.

“Tā arī mēs nedabūsim burinieku,” karaļdēls teica.

“Jā. Kā jau parasti, esam ieguvuši tikai mācību,” teica grāfs, ar zaru bakstot slieku.

“Un kāda tad tā būtu?” skeptiski prasīja karaļdēls.

“Nezinu, kaut kas par pirmskaitļiem,” grāfs minēja.

“Pirmskaitļi ir nabagu skaitļi,” secināja karaļdēls.

Nabagi gan nebija kļuvuši neko daudz bagātāki - un tomēr tiem katram nu bija zelta gabals.

Āksts ierosināja vakarā sarīkot lielu zaļumballi kroga dārzā, un visi piekrita. Kāds, šīs idejas ielīksmots, saņemot savu zelta gabalu no skeleta teica, ka uzsauks tam arī kausu alus.

“Lieliski!” pūlis atbalsoja. “Skeletam noteikti arī jādzer!”

“Ko jūs!” cienīgi atrunājās skelets. “Jūs neredzat, ka es sastāvu tikai no kauliem? Viss, ko es sev ieliešu mutē, turpat uz vietas man caur žokli izlīs zemē,” viņš teica.

Taču ļaudis nebija atrunājami.

“Skeletam jānāk!” kāds kliedza un visi to jūsmīgi atbalstīja.

Nu, un tā arī bija. Skelets atnāca uz krogu, krodzinieks viņam pildīja kausu, skelets to ielēja mutē, un viss alus putojošā šļakstienā izgāzās tam cauri žoklim uz grīdas.

“Priekā!” sajūsmā sauca pūlis, tuvākie atlēkdami nost.

Skelets tikai grozīja galvu.