ārprātīgo sapistās dzīves -

Es diezgan bieži esmu satikusi savā dzīvē cilvēkus, kurus man ir gribējies izglābt. Man ir gribējies viņus kratīt, sapurināt un teikt - tu esi ģeniāls, tu esi burvīga, nu, kas jums ir?! Gribējies, lai viņi ierauga sevi ar manām acīm, lai viņi beidz sevi šaustīt, sev darīt pāri...

Vēl debilāk ir bijis tad, kad esmu vēlējusies glābt vīriešus. Kad man ir šķitis, ka varu viņus padarīt laimīgus. Un tikai salīdzinoši nesen (kāds pusgads, gads?) pār mani beidzot nāca apskaidrība (laikam Mazā Prinča citāti veco skolas biedreņu feisbukos palīdzēja saredzēt patieso pasaules gaismu), ka tā ir visstulbākā lieta, ko vien var mēģināt darīt. Vai - vēl trakāk - gribēt darīt. Tas, pirmkārt, ir neticami kaitinoši!

Arī man ir pāris reizes dzīvē uzradušies šādi 'glābēji'. Tādi, kuri mēģinājuši izskaidrot, cik daudz es pati sevī nesaskatu. Tādi, kuri ir teikuši, ka man ir vairāk par sevi jārūpējas, tādi, kuri ir par mani rūpējušies. Tādi, kuriem esmu bijusi sajātā princesīte, kurai vienkārši nav bijis īstais princis, kas izcels saulītē. Protams, visi šie glābēji ir tieši šie prinči...

Un mani tas ir tik nenormāli besījis. Sajūta tāda, it kā tev kaut kāds ezotērikas grāmatu blāķis no faking apgāda Vieda krīt virsū un smacē nost. Nevienam nevienu nav jāglābj, jo parasti šī glābšana no otras puses ir vienkārši egoistiski mēģinājumi otru cilvēku pārvērst par kaut ko, kas viņš/viņa nemaz nav. Un pārvērst tikai tā iemesla dēļ, lai viņš/viņa kļūtu vairāk piemērots tev. Un tas ir pretīgi un, varētu pat teikt, ka nelietīgi.