Par lukturiem.
Kādā tava pirmā decembra naktī tu nevarēji aizmigt. Tev tik ļoti gribējās gulēt, bet miedziņš neļāvās un lika tev berzēt actiņas. Mēs tonakt bijām laukos pie tava vectētiņa un vecmāmiņas. Zini, viņiem uz ledusskapja ir daudz visādu mantu-ūdens uzvārītāj uzparikte, kaķu kušķu ķemme, pannu susinātāj papīrs un lukturītis. Visas mantas, kā vienmēr, nekustīgi stāvēja vai gulēja, tikai lukturītis šķita tāds nemierīgs. Mēs paaicinājām lukturīti pie sevis, lai visi nemierīgie negulētāji būtu kopā. Es nemaz nebiju paredzējusi, ka tas nakti padarīs tik rāmu un skaistu.
Kad lukturītis ieslēdzās un gaismas riņķis sāka dejot pa sienām, tavs nemiers aizgāja un tu sāki gaismu pētīt. Skatiens sekoja gaismai no vienas sienas uz otru. Tu neatlaidīgi vēroji arī, kad lukturītis apspīdēja griestus, tad durvis, tad segu. Kad gaisma dejoja uz taviem pirkstiem, tu smējies. Tu mēģināji lukturīti noķert un ielikt mutē. Tā mazi bērni iepazīst priekšmetus. Tā tu iepazinies ar lukturīti. Lukturītis pārstāja būt nemierīgs un apgūlās pie pārējām ledusskapja augšas mantām. Arī tavs miedziņš beidzot bija atnācis un mēs visi varējām aizmigt.

Piededzis piparkūku cukurs. Rūgtā smaka.

Es ļoti, ļoti vēlos, lai tad, kad mēs būsim gatavi otram bērnam, mums būtu pietiekami daudz naudas, lai samaksātu vecmātei, kura pieņem dzemdības mājās, vai gana daudz saprašanas un spēka, lai dzemdētu vieni un arī, protams, mājās.
Par to pēdējo gan šaubos, jo Melnajam laikam ir dzemdību trauma un viņš uzskata, ka smaga trauma ir arī man.

Ou, sen nebiju skatījusies kaut ko ahūni labu jeb sen nebiju skatījusies Tarantino filmas.

Šķiet, ka es vienmēr jūtos iekšēji laimīga.

Kāpēc daudziem tā nav? Nez, kā jūtas Nick Cave?

Cik labi ir nestudēt! Man beidzot ir laiks izglītoties un lasīt informāciju, kura patiešām saista.

Ja jūs zinātu, kādas maizītes mans dzērušais pļēgurtētis lika man viņam cept. Oj!
Bieza baltmaizes rika, šķēle sviesta un pamatīga siera kārta. Tas viss bija jāliek uz pannas un jācep. Tētis atcerējās, ka eļļu vajag. Bet kādu eļļu? Olīveļļu! Lai holesterīna mazāk.

Ja neskaita Didža histēriju pie pediatra, šodien bija lieliska!

Es Melnajam stāstu, kā Didzītis šovakar smējās. Es Didzim saku: "Jenča Pingā ir pilns ar tādiem, kā tu!" Didzītis raustās histēriskos smieklos, sāk pat klepot, tad atkal zviedz ar smieklu asarām acīs. Melnais man paskaidro, ka tur patiešām pat Didzim jāsmejas, jo ir taču Jenčepinga, nevis Jenča pinga.

Izpārdošanu laiks sācies. Tas nozīmē, ka Mi uz darbu aizbrauc 8:20, bet no darba pārnāk 24:00, nevis 21:40, kā "normālās dienās". Jēziņ. Un viņš gandrīz neēd.

Forši! Šodien Daudaru kešā atradu Travel Bug. Pirmo reizi mūžā. Liela atbildība. Atceļojis no Kalifornijas, sauc viņu par Rāpojošo Kadiljaku. Īpašnieks raksta, ka grib, lai tas apceļo valsti, ASV droši vien, bet jau kādrs trešais atradējs gadījās vācietis un paņēma šo uz Eiropu.
Nez, uz kurieni man šito brīnumu aizvest? Uz Anspokiem varbūt? Vai nodot kādam amerikāņu kaučsērfingistam, lai TB piepilda savu likteni.
Nu, kur man šito smuko brīnumu atstāt?

Fantastiski! Tēvs ar mašīnu ieskrījis kaut kādā notekā.
Manuprāt viņš ir pārāk maz no manis dabūjis pa muti.

Pastāstīšu, kā pirms vairākiem mēnešiem mamma kompi laboja.
Kaut kas neesot bijis riktīgi, internets nedarbojās.
Viņa pasauca datorspeciālistu. Viņš ieslēdza kompi un konstatēja: " Tas taču Linux! To jau izmanto tikai idioti."
Mamma pateicās par pilnīgi nederīgajiem uzbraucieniem un uzsauca "speciālistam" šņabi. Pieklājīga tomēr.
Sarunāja, ka palīgā nāks mana brālēna draugs, arī spečuks.
Viņš paņēma kompi pie sevis, rūpīgai izpētei, pēc nejēdzīgi ilga laika atdeva atpakaļ un paziņoja, ka nekas neesot glābjams. Mamma pateicās un uzsauca viņam šņabi.
Pēc tam man ar Didzi bija tas gods braukt uz Preiļiem un pašai aplūkot nelabojamo problēmu.
Izrādijās, ka interneta vads bija bojāts. Kad nopirku jaunu vadu, aplūkoju browsera vēsturi. Nabaga dr.lv atkarīgā mamma tiešām jau sen mocījās bez neta, bet tas džeks, kurš bija paņēmis kompi rūpīgākai apskatei, tomēr bija nedaudz pasērfojis. Viņš bija iegūglējis "Linux internet".. Tas laikam viņam īpaši nepalīdzēja, tāpēc viņš iegūglēja arī "ubuntu linux internet", bet pēc tam rakņājās apollo.lv.
Njā

Par avārijām runājot, Mi pirms pāris dienām izsita lukturi mūsu mašīnai un kaut kas saskrāpēts ir arī tai, kurā ietriecās.
Bet tas jau štrunts, pirms tam kaut kas bija sācis grabēt, no mainijām siksnu un vēl sazin ko. Izdevumi, bļe. Joprpjām brīnos, kā neko nepelnot mums izdodas tik šausmīgi daudz tērēt.

Didzim Miu mamma uzdāvināja foršu koka grabulīti. Mana mamma savā greizsirdībā atkal paspīdēja.
"Koka grabulītis? Nē, tādu nedrīkst dot! Ir taču kvalitatīvas, ekoloģiskas plastmasas! Viņš vēl no tā koka nograuzīs gabalu un aizrīsies vai skabargas smaganās saraus."
Jāteic, ka Didzītim vēl nav neviena zoba un tas grabulītus ir pārāk gluds, lai tik viegli no tā skabargas dabūtu.

Upd. Es esmu ļoti nepieredzējusi un nezinu, ka bērniem ir ļoti cietas smaganas, ja. Varu pat nepamanīt, bet Didzis jau būs gabalu no tā koka nograuzis. Jā jā, noteikti, māt. Un viņa ir jurists. Augstākā izglītība un gandrīz sešdesmit gadu dzīves pieredze. Nu, kas viņas galvā notiek?

Zin, ja man būtu uzražojies bērns nevis ar Melno, bet ar S., tad Didzītim nebūtu tik smuks deguns. Un vārds arī nebūtu tik jauks. Bet, protams, nebūtu arī Ļoša vai Ābrams. S. ir dīvainas izdomas bagāts. Kā krieviski ir Krunkpēdu Sarkanulis?

Kā skanīgi lamāties bērna klātbūtnē? Kā uz Pļuka, protams.
"Es tavu mātes kjū kjū aiz kjū pa visu kjū izvazāšu! Kjū!"
Jeb vienkārši "Kjū", bet mums tomēr pie liekvārdības pierasts.

UPD "Tu trankļuķē manas dzīves skaistākos gadus."

Ja vīriešu zapte pēc atvēršanas neganti burbuļo, vai to ir droši ēst?
Pieņemsim, ka es nevēlos saindēties.

Izraadaas ir tikai stunda jaapagaida un ubuntu live cd ir iespeejsms aktivizeet broadcom draiveri, lai tiktu pie wifi. Tad atklaajaas, ka es nevaru ieiet gmailaa, jo vecaa mazilla to neatbalsta. Varu dereet, ka daudzi to nezinaaja, jo kursh gan meegjina seerfot netu caur tik vecu mozillu.

Ja es buutu kaut nedaudz mobilaaka, man nekaadu datorprobleemu nebuutu, es buutu dabuujusi atpakalj visas muusu bildes un miers. Grub pat vareetu uzreiz nepaarinstaleet, jo man patiik klusie vakari ar Melno, kad mees pljaapaakam svechu gaismaa un eedam ekleerus. Ieliktu bildi ar romantisko ekleeru, bet, ak, vai, es tak nevaru dabuut bildes laukaa no focha. Ja kompis funkcioneetu, mees gan jau skatiitos bojevikus (es atvainojos, kautinjshautinjus), liidz trijiem naktii, kaa parasti.

Taatad, vai nu es tikshu laukaa no Miilgraavja un aizieshu pie kaada, lai iemestu fleshaa jaunaano linux mint un caur taa dziivo versiju izglaabshu failus. Vai arii paluugshu, lai man kaads uz dz.d. balliiti atnes shaadu disku.

Jēzuliņ! Es neko nesaprotu no kompjiem.
Kompis rāda grub rescue un man ir bēdīgi.
Atradu atviktnē veco ubuntu 10.10 live cd.
Terminālī rakstu sudo mount /dev/sda1 /mnt
Un nekas! You must specify the filesystem type. Es nezinu, ko tas vispār nozīmē.

Laikam risinājumus skatos nepareizajos forumos. Vai arī nepareizi saprotu. Bļin. Un es nezkāpēc netieku klāt failiem, lai iemestu tos ārējā cietnī. Žēl Didzīša bildīšu. Žēl studiju materiālu un žēl filmas, kuru gribējām vakarā skatīties.

Izrādas, ka arī zīdgalvainiem taisnmašiem var veidoties dabiskie dredi, ja pacenšas.

Tās lielās, cietās veikalu dzērvenes aizdomīgi garšo pēc vilkābeļu augļiem.
Nu, var jau ari ziloni ar peli sakrustot un rezultātu nosaukt par Mikiju.

Būt mājās tupošais mammai reizēm ir pizģets ku grūti.
Reizēm gribas, lai man iekšā kaut kas notikšķ un mēs ar Didzi vienkārši aizstopējam prom. Kaut kur, kur nav sienu, kur ir silti un garda pārtika aug kokos visu cauru gadu.
Ja Melnais tā spētu, mēs aizbrauktu visu trīs tagad un nekavējoties.

Huj! Atkal kaut kādu putekli no priekšzoba izlauzu.

Mana kurrkuma ir sapuvusi un krāsa tai vairs nav oranža?

 (tu ari saklausīji vai tikai es?)

Zvanu internetveikalam, gribu iepirkties. Man jautā, kāda cena ir norādīta saitā? Es prasu, kādas tad ir. Jaunietis pasmejās un nosauc kādas astoņas cenas tai pašai precei, no kurām zemākā nosauktā ir par LVL 50 zemāka, nekā tā, kuru redzēju saitā.
Reizēm sazvanīties nav slikti.

Ok, kuri no maniem draugiem grib, lai iesortēju viņus pie tiem, kuri neredz, ko es rakstu par Didzīti un kā es gaudoju par bēdīgumiem attiecībās?

UPD. Drošāk, drošāk.

Ak, kungs! Didzis reaģē kā onka, kurš krogā pasūtījis konjaku, bet viņam ielējuši Limpo limonādi.
Jauks bērniņš, pazīst mantu!
Labi, ka piena pietiek, lai sūc to.

Mīļais bērniņš! Viņš slimojot ir tāds pats kā tētis- guļ, smaida vai grib pie krūtīm.
Pat smaržo līdzīgi.

Kad pamodās, piedāvāju tēju no pudelītes. Likās, ka aktīvi zīdīs, bet sajuta tēju un briesmīgi saviebās. Devu atkal pienu līdz aizmiga.

Ārste teica, ka jādod Didzītim tējiņa. Es viņam iedevu labi daudz piena un devos gatavot tēju, jo izskatījās, ka viņš gribētu dzert vēl. Kamēr sterilizēju pudelīti un vārīju kumelītes, Didzītis aizmiga.
Kamēr mazais čuč, man pašai ir tāda sajūta, ka man vispār nav, ko darīt. Kaut gan dzīvokli derētu satīrīt un man derētu dūšīgāk paēst. Es vienkārši sagatavojos nepārtraukti ņemties ar viņu, bet, redz, viņam tagad mani nevajag. Jāsaņemas un jādarbojas ar ko citu. Ceru, ka miegs mazajam nāks par labu.