fui, kā negribu negribu negribu tai vienai lielajai lietai ķerties klāt. šķiet, vēl trakāk, kā ar bak. darbu pagājušajā gadā. šeit nav pilnīgi nekādas motivācijas. tikvien, ka jādara tāpēc, ka jādara. tāpēc, ka reiz, īsti neapzinādamās, kur ieberzīšos, pateicu jā. mierina doma, ka vēl šis te, un tad viss. pavisam viss.

nabaga puisis aplauzās. gribēja man kkādu tv pieslēgumu piedāvāt. es viņam lepni atbildēju, ka kaste mums ir, taču nelietojam. dastkolektors, tā sacīt.. nesanāca viņam bizness.

tūlīt izdzeršu pēdējo žāvēto āboļu tēju.

un kā lai cilvēks pievēršas lielajām darāmajām lietām, ja ir kaudze mazu tekošu lietiņu, kas prasās darāmas, tūlīt un tagad? un pēc maza brīža arī tās lielās lietas būs tādas, kas tūlīt un tagad. jo termiņi ir visam..
kurš teica, ka būs daudz brīva laika?

kā mani tracina tie daži cilvēki, kas neizsakāmi tracina..
ir tāda stadija, ka besī ārā viss, ko cilvēks dara. un viena alga, vai atsūta e-pastu (parasti ar idiotiskiem jautājumiem), vai vnk sasveicinās.

visu dienu par spīti ipodam ausīs skanēja šitamais gabals. kad atnācu mājā & uzjūtūbēju, pirmais izleca kas pavisam cic. daudz labāks. mīļāks.
ķipardienas klāt.
johaidī!!

Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu.
te viss garais teksts

sen nebiju tā siekalojies kā vakadrien, kad taisīju visnotaļ vienkāršo saldo - augļu kokteili. šovakar siekalu daudzums mutē, griežot visas sastāvdaļas, nemazinājās..

tuvojas jaunā pasaule.

izrādās, filadelfija no maskarpones atšķiras diezgan ļoti. gan pēc garšas svaigā veidā, gan vizuāli izcepot. rīt redzēs, cik ļoti garša atšķiras saceptai. da i cepuma daļai šoreiz citu mīklu izmēģināju. bet kkā šķiet, ka ar pašas eksperimentiem būšu biš auzās iebraukusi. :S