aizdomājos par rakstu un sarmītēm. cenšos atradināties no nejaukā paraduma vispārināt, tāpēc neteikšu, ka visām. taču pieņemu, ka daudzām sievietēm dziļi kādā dvēseles kaktā paslēpusies mīt kāda tāda sarmīte pirmrindniece.
mandomāt, tas tāds mātes sindroms cīnīties par savu ideju zobiem un nagiem. kad biju stāvoklī.. tad bija skaidrs, ka gribu savam gaidāmajam bērnam labāku pasauli, kurā viņam ienākt, un lai to dabūtu gatavu, nudien varēju kalnus gāzt. cik zinu, ne es vienīgā tāda. varbūt arī sievietēm, kam nav bērnu, ik pa laikam parādās šī vēlme par pasaules sakārtošanu, lai ir labi? kā arī raksta autors apgalvo - nekas tāds pie vīriešiem nav īsti novērojams.. tikai.. ko nu kura saprot ar vārdu "labi". viena sarmīte tā, cita pavisam citādāk.
vēl, šķiet, vidusskolas laikos aizdomājos par to, ka ja būtu saglabājusies iepriekšējā valsts iekārta, ar nelielu smadzeņu skalošanu no manis būtu iznākusi idejāla komuniste.
ir bijušas mums pašiem vēsturē savas plintnieces. dāmas acīmredzot ir labākas ordnunga ieviesējas, tā teikt. jā, sarmītes..

atrasts neta dzīlēs..

I.Ziedonis "Dalītās bēdas"

Tad tu rādi man novītušās puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man nebūtu vītušu puķu. Mīļais, cik tev ir skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat mana sliekšņa priekšā ar saviem padošanās karogiem? Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā. Vai tev ir jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudiens, un tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt vieglāk kļūs, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai to tu sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka — ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, — iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī....

uzdūros bēbīšlietu lapai cacababy.lv
sortiments +/- atbilst nosaukumam

grrr. ne jau tā, ka pamatīgs, tikai riebj, ka mūs šitā kāš.
biju mothercare puikam lacītes iepirkt. smukas, 5 gb, košās krāsās, ar plēvi apakšā, kas nozīmē, ka nekas nesūksies cauri. 7 ls. un cenu zīmei spīd cauri oriģinālie 5,99 GBP.

pagāšnakt miegs tāpat nenāca, tad nu domāju. daudz arī par vai viegli būt jaunam.
visskaudrāk uzrunāja stāsts par puisi, kuram, cik sapratu, vienīgajam piesprieda gadus par ze vilciena izdemolēšanu. un kā sapratu no "vai viegli...?" treilera, viņam dzīve gan jau ka ļoti šī notikuma iespaidā ir pamatīgi izčakarēta.
un domāju par to, kā jūtas, kā ar sevi sadzīvo tie pārējie demolētāji, kuri līdz tiesai netika, bet kuru padarītajam tika atrasti daži grēkāži, no kuriem viens saņēma vistrakāk?

un kas ir manas atmiņas, ar kurām visgrūtāk pašai sadzivot?

http://www.youtube.com/watch?v=XTB73JLIGNc&feature=related

sāku lasīt rokupāciju. pirmās pārdesmit lpp aizgāja nemanot. neesmu tik veca kā Rudaks, tomēr tomēr.. atceros lenšu magnetafonus un mammas kolekciju, kuru kāds viņas tā laika boifrends ik pa laikam papildināja ar jauniem krājumiem. šķiet, tur bija pat DM. nekādīgi nevarēju saprast, kāpēc katra lenta jāliek polietilēna maisiņā pirms likšanas kārbā, tā taču neērti. beidzot uzzinu, ka tas, lai lentas nepārmirktu vai nepāržūtu. un radiola (?) spīdola, kur tika drillētas plates (mana favorītā ilgu laiku bija skroderdienas silmačos, 60to gadu sākuma ieraksts :) ).. biju jau aizmirsusi, ka Aiva Brauna videnē man angļu valodu mācīja. (un viņas stundas bija tiešām fantastiski aizraujošas, ne sausa grāmatas caurskatīšana. viņa kopēja rakstus par visādiem mūziķiem utml lietām, kas mums tajā laikā bija aktuālas, un tā to valodu mums iemānīja.) jūtūbē sameklēju viņu dziesmas. secināju, ka diži daudz mainījusies viņa nebija, pat frizūra +/- tā pati. dvēselīte uzdzen zosādu, cik laba. un šai teksts spēcīgs.
atgriežoties pie sākotnējās tēmas - jau tagad zinu, ka man tā grāmata ļoti, ļoti patiks.

jūtūbējot uzdūros arī no nedaudz citas operas šādam kaupera izpildījumam. labi. ļoti.
tikvien jāatzīstas, ka man jau gadiem ir viena 'a must see' lieta, ko tā arī neesmu realizējusi. neesmu redzējusi "vai viegli būt jaunam". katru reizi, kad tā ir rādīta tv vai kino, ir noticis Kaut Kas, kamdēļ nav sanācis. tāpat ir arī ar "turpinājumu".
(varbūt kāds zina, kur tāš filmas var dabūt apskatīties? dc++ nelietoju.)

sūdu būšana. vēl īsti rudens nav iestājies, kad visādas zarazas klāt. purduļu pilns deguns & tā.
(rīt pie Ļipas.)

vakar tirgū ieraudzīju un nodomāju - must have. zeķbikses kā bērnībā, tikai ar nedaudz (!!) apgreidotākiem rakstiem. oldskūls, kāds teiktu. kad pusi dienas pa mājām ar tām nostaigāju, sapratu, ka nudien ir kā bērnībā - sakrīt pie potītēm tieši tādās pašās krunkās (un atgādina manu õmīti) un stakle ganrīz kā reperim - teju pie ceļgaliem. glīti saslocīju un ieluku plauktiņā. kādā karnevālā noderēs. sliktākajā gadījumā varēšu kādudien dēlam čūsku no tā uztaisīt. vai ja nopietnāk pievērsīšos zemkopībai, sīpoļus tur varēšu likt žāvēties.

man lauzta sirds. uzzināju, ka robijs viljamss apprecējies..

varbūt kāds grib pieteikties? varētu būt laba alga..

http://www.ir.lv/2010/8/17/izsludina-konkursu-latvenergo-vaditaja-amatam