aizdomājos par rakstu un sarmītēm. cenšos atradināties no nejaukā paraduma vispārināt, tāpēc neteikšu, ka visām. taču pieņemu, ka daudzām sievietēm dziļi kādā dvēseles kaktā paslēpusies mīt kāda tāda sarmīte pirmrindniece.
mandomāt, tas tāds mātes sindroms cīnīties par savu ideju zobiem un nagiem. kad biju stāvoklī.. tad bija skaidrs, ka gribu savam gaidāmajam bērnam labāku pasauli, kurā viņam ienākt, un lai to dabūtu gatavu, nudien varēju kalnus gāzt. cik zinu, ne es vienīgā tāda. varbūt arī sievietēm, kam nav bērnu, ik pa laikam parādās šī vēlme par pasaules sakārtošanu, lai ir labi? kā arī raksta autors apgalvo - nekas tāds pie vīriešiem nav īsti novērojams.. tikai.. ko nu kura saprot ar vārdu "labi". viena sarmīte tā, cita pavisam citādāk.
vēl, šķiet, vidusskolas laikos aizdomājos par to, ka ja būtu saglabājusies iepriekšējā valsts iekārta, ar nelielu smadzeņu skalošanu no manis būtu iznākusi idejāla komuniste.
ir bijušas mums pašiem vēsturē savas plintnieces. dāmas acīmredzot ir labākas ordnunga ieviesējas, tā teikt. jā, sarmītes..