atrasts neta dzīlēs..

I.Ziedonis "Dalītās bēdas"

Tad tu rādi man novītušās puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man nebūtu vītušu puķu. Mīļais, cik tev ir skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat mana sliekšņa priekšā ar saviem padošanās karogiem? Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā. Vai tev ir jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudiens, un tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt vieglāk kļūs, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai to tu sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka — ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, — iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī....