otrajā piegājienā tā jēra zupa galīgi vairs nav tik ņam ņam. un es nezinu, kas ir citādāk. jā, nedaudz čilī vairāk, bet tas nav tas..

Pēc vakardienas Četru sezonu laikam janvāra numurā atrodamās tumīgās tomātu zupas ar pupiņām pagatavošanas, sapratu, ka man tomēr patīk baudīt dzīvi. Lielākoties caur visādām garšīgām lietām, tomēr ne tikai (pie kā arī centīšos piestrādāt brīžos, kas būs iespējas).
Tā rezultātā vīrs (viņš gan to pats vēl nezina) man pirmajā vārda dienā uzdāvināja Meirānes gatavošanas un baudīšanas grāmatu.

Ze zupas recepte:
2 ēk olīveļļas
2 ķiploka daivas
480 g tomātu savā sulā
1/4 kaltēta oregano
1/4 majorāna
2 - 3 ēk brūnā cukura
šķipsniņa krustnagļinu
šķipsniņa kanēļa
240 g konservētu gaišo pupiņu
4 ēk saldā krējuma, ja vēlies
jūras sāls pēc garšas
svaigi malti melnie pipari pēc garšas

4 maizītes
4 ēk pesto mērces

1. Sakarsē krāsni 200 grādus karstu. Uz paplātes liec maizi un liec krāsnī sagrauzdēties. Izņem ārā un, kad tās padzies, uzsmērē pesto.
2. Katliņā lej eļļu, sakarsē un pievieno ķiploka daivas. Pasautē 3 minūtes uz mazas liesmas. Liec klāt tomātus, pieliec oregano, majorānu, brūno cukuru, krustnagliņas, kanēli un pavāri 15 minūtes. Pievieno pupiņas un pavāri vēl 5 minūtes.
3. 1/3 zupas ielej bļodā, sablenderē un lej atpakaļ katlā. Pievieno saldo krējumu (var arī nepievienot), pieber sāli un piparus pēc garšas un samaisi. Pasniedz.

(Cukuru liku pa vidam, man likās par saldu, nākamreiz likšu minimālo devu, krējumu liku un patika. Sāli un piparus man pārāk neprasījās.)

iedomājos, ka baigi daudz vistas mūsu pārtikā. vajadzētu piestrādāt pie liellopa, pat ja tas prasītu vairāk stundas virtuvē. šobrīd gan nekas daudz vairāk par fotorecepšu boršču nenāk prātā..
kad izbeigsies garšīgā jēra zupa, vajadzēs pašķirstīt četras sezonas.

starp citu, nesen mājās taisīju šo, un bija baigi labi. tikai sojas mērci tuč mazāk nākamreiz likšu, jo par daudz nomāca pārējo garšu. bet citādi dievelīgi. abi ar vīru laizījāmies. bērns gan paziņoja, ka gaļiņa esot netīra, tāpēc neēda.

pie dāvanu dalīšanas skaitāms dzejolis, iz Raiņa.

Kārlītis ir ābolu dabūjis,
Ko labais onkulis tam iedevis;
Bet paldies Kārlītis nav sacījis.

„Vai! Kārlīt, kas tad jāsaka,
Kad balva tev tiek dāvāta,
Kā nupat ābols no onkuļa?”

Bet Kārlītis atsaka ar cieņu:
„Lūdzu, vēl vienu!”

ir grūti sadzīvot ar cilvēkiem, kas ir tik viedi tik viedi, ka nemāk uztvert pilnīgi nekādu uz sevi vērstu kritiku. pasaules gals klāt.

rudens trakumi. šodien tā kārojas overloku, nu, tāāā kārojas.
vai tiešām būšu tāda mega margotāja, vai tomēr aprimšos ar krekliņu uc tml iepirkšanu hm uc tml?

garajiem ziemas vakariem. un rudens lietavu laikā.
http://www.botanika.lu.lv/taurinu-maja/
un
http://www.zilibrinumi.lv/p/eksponati.html

jau nezkuro rītu darbā sāku ar ze dziesmu.