vai ne vai ne. mēs ar A. mammu vairākas h visādos veidos centāmies tikt. un nekā. bet A. krustmāte tika gan. viņa stāvēja rindā no 8 rītā. un ap 15:00 dabūja.

Man jau kuro gadu ir skaidrs, ka tas ir bezcerīgi un es pat nepūlos. Man patiktu lēnām un smuki aiziet un nopirkt tās biļetes un es pat priecātos tikt, lai salīdzinātu savas bērnības atmiņas ar to kā tos uztvertu liela esot, bet nu ja nav lemts, tad nav. Stundām rindā neesmu ar mieru stāvēt, lai tika tiktu uz pasākumu. :)

Vakar, Ogrē, ar kora dāmām dodoties "uzlikt sejas" no ģērbtelpas uz spoguļtelpu, un vienkārši pārvietojoties pa kultūras namu, visu laiku nācās staigāt garām garajai, garajai rindai pēc biļetēm, kura tur stāvēja vēl krietni pēc tam, kad visur kur jau bija ziņa par "visas biļetes izpirktas".
"Viņi cer uz ģenerālmēģinājumu," tā ziņoja korbiedrene, kurai tur paziņas bija ieraudzījušies.

Un tad mēs teju reizē visas nopūtāmies un spriedām, ka tā laikam tāda motivēšana piedalīties pašam - jo tad Tu vismaz uz daļu pasākumu tiksi ar garantiju, bet pārējos - nu, pārējos nāksies pieciest TV ierakstā.

Nu lai piedalītos vajag attiecīgo talantu. :)

Patiesībā to veidu, kā piedalīties, ir vairāk nekā sākumā šķiet.
Ja nu akurāt esi ieņēmusi galvā, ka nedziedāsi un nedejosi, viemēr vari iet mācīties aust, izšūt, taisīt (nevis gāzt) podus un grebt karotes - arī tautas lietišķajai mākslai svētkos sava vieta ir un gan jau, ka ar viņu dalībniekkartēm arī laiž iekšā visur, kur ar dziedoņu un dejoņu kartēm laiž.