Šodienas kontekstā un skatoties uz šodienas sabiedrību kopumā - tāpēc, ka negribam un neprotam uzņemties atbildību. Vienalga, par izdarītu, neizdarītu lietu vai lietu, kuru vēl tikai vajadzētu darīt, bet nedarām, jo baidāmies no atbildības neizdošanās gadījumā.

Pēdējo mēnešu laikā regulāri nonāku pie banālās apziņas, ka izdarīt var tikai tad, ja kaut ko dara. Sākot ar to, ka ja kaut kas nepatīk, ej un dari visu, kas atkarīgs no tevis, lai tas mainītos. Čīkstēt var sākt tikai tad, ja NEKAS, pilnīgi nekas no tā nav izdevies un ne brīdi ātrāk. Tikko sāc iet un darīt, lietas pēkšņi notiek ļoti citādi un karma ir laba un dieviem un nedieviem, likteņiem un slikteņiem pēkšņi vari pateikt daudzkārtīgus paldies par labajām lietām, uz kuru fona pat sliktās vairs neizskatās tik sliktas, nevis stāstīt, cik viņi visi kopā vainīgi pie tā, ka no čīkstēšanas nekas nemainās.