kāpēc cilvēki vēl joprojām ir tik paranojiski māņticīgi? nu, tā, ka līdz ārprātam. nedod dies, izdarīsi to, tas nav uz labu.. kas tas par sviestu? kāpēc jāpotē sevi (un citus) līdz galam nebaudīt dzīvi, priecājoties, bet visu laiku domāt, ka tūlīt tūlīt būs kaut kas slikts, tiks piesaukta nelaime utml?
vai tiešām kāda nevienam neko sliktu nedaroša rīcība var sekmēt kaut kā slikta notikšanu? nu, ja slikta karma, tad da jebkas ir uz sliktu, bet, nu.. vidusmēra cilvēkam..

un kā tas viss iet kopā ar kristietību? vai tomēr tie it kā kristieši ir īstenībā tie lielākie pagāni, kam noteikti kaut kam ir jātic (un who cares, kam, galvenais, lai ir kāds cits, kas atbildīgs par dzīvē notiekošo)? (pēc analoģijas, ka latentie homoseksuāļi ir lielākie homoseksuālisma apkarotāji)