sāku lasīt naumaņa recenziju par priekules ikaru, un.. samežģīju smadzeni. pavisam stulba it kā neesmu, taču acīmredzot īpaši gudra arī ne. lielā beigu doma jau gan tika skaidra, bet nu.. kāpēc nepieciešams lietot tik daudz svešvārdus? savādāk toč nevar? vai tā vienkārši latvietis vulgaris izklausās advancētāks, inteliģentāks, krutāks?

Māras Zālītes rakstības maniere, kā var manīt, no viengabalainas sarkanā pavediena — idejas/lozunga — dramaturģiski skrupulozas izstrādes tādos materiālos kā Tiesa, Dzīvais ūdens, Kaupēns, Sfinksa, pat Tobago! ir pārcēlusies uz polistilistisku kompozīciju apgūšanas teritorijām, un ne bez jaunajai drāmai raksturīgās polimorfās ambivalences ietekmes. Rakstnieces teksti ir, ja tā var teikt, kļuvuši jēgas ziņā amorfāki (elementāri tiešs poētisks patoss mijas ar mulsinošu dokumentālismu, stilizēta dzeja — ar valodniecisku autentismu), fragmentētāki, stilā pretrunīgi, dzēlīgāki un uztverei/novērtējumam nepatīkamāki.

sākšu lasīt rl & mētāt gudrības. a to - tupa palieku. tupa kā 5kapeika..