Ā, vēl kas! Aizvarak pirmo reizi mūžā elpināju lelli un taisīju tai sirds masāžu :)
Beidzot vismaz ir priekšstats, kā tas pareizi jādara, jo no skatīšanās vien (kaut arī vairākkārtējas), īsti gudrāka nepaliku.

Zinu, ka jautājums diezgan stulbs, bet nu tomēr...
Varbūt kādam ir kāds medžik ieteikums pret klepu?
Godīgi sakot, klepus mani ir līdz vājprātam nobesījis.
Tikko kā bišku bišku apaukstējos, nav ilgi jāgaida, pēc dienas divām viss jau ir plaušās...
Un vienalga, ko no dabiskajiem līdzekļiem es šajā laikā lietoju: medu, zāļu tējas, sīrupus, vitamīnus, veselīgu pārtiku, pienu ar sodu vai piparplāksterus...
Tāpat viss progresē un vienmēr nonāk līdz klepum.
Pirms pāris nedēļām atkal bija analogs gadījums.
Protams, tādos gadījumos jāiet pie ārsta, bet... pie mana ģimenes ārsta pierakstoties, ir jāgaida vēl 2 nedēļas rindā... bet pēc 2 nedeļām es jau varētu "priecāties" par plaušu karsoni...
Tādēļ izdzēru vēl vienas vidēji vieglas 3 dienu antibiotikas, kas man bija palikušas no plaušu karsoņa laikiem (zinu, ka tā nedrīkst, bet tomēr... izdzēru).
Antibiotikas bija izrakstītas man pie tieši tādiem pašiem simptomiem un mana slimības vēsture attiecībā uz medikamentu panesamību pa šo laiku nebija mainījusies... tādēļ izdzēru šo 3 dienu antibiotiku kursu, par ko ļoti priecājos, jo pēc tā pabeigšanas beidzot tiešām varēja novērot būtiskus uzlabojumus.
Viss jau bija gandrīz labi, bet nu tomēr sesija... vienu nakti nācās drudžaini rakstīt vienu darbu, pēc kuras man liekas, ka situācija atkal sāk pasliktināties. Medikamentu groziņā ieslēptu antibiotiku man arī vairs nav :D
Un vispār, nākamnedēļ sākas mans atvaļinājums un es plānoju arī kaut kur aizbraukt, tādēļ slimošana absolūti nevietā.

Un tagad, pēc savas garlaicīgās slimības vēstures izklāstīšanas, vēlējos pajautāt, vai jums kādam nav zināms kāds tiešām efektīvs dabisks vai ne tik dabisks līdzeklis pret klepu?

Palielīšanās:
mācos ceļa satiksmes noteikumus :)

Šodien plānoju doties uz pasu daļu, lai pieteiktos jaunajai pasei...
Bet ko lai dara, ja tik ļoti negribas šķirties no vecās pases? Jocīgi, bet tagadējā pase man tiešām ir ļoti mīļa un sirdij tuva, atgādina visādus skaistus notikumus, tās bildē izskatos laimīga (jo esmu arī, fotografēšanas brīdī biju it īpaši...). Pats bildēšanas process arī kā viena anekdote. Bija vasara, un es biju kleitā uz lencītēm. Bet pasē laikam tādu atkailinātu nevar. Fotogrāfs mani apsedza ar zīda šallīti. Tā bija slidena un nedaudz noslīdeja, veidojot vizuāli diezgan lielu izgriezumu, kas atkal nederēja... bet fotogrāfs nevarēja to man pateikt :) meklēja spogulīti un mēģināja man kaut kā stostoties parādīt, ka varbūt vajag nedaudz vairāk piesegties :D vēlāk viņš man stāstīja, ka maziem bērniem patīk, ka veidojas foto... viņi parasti aizrautīgi skatās... un sāka arī man rādīt uz stāstīt, kā veidojas ātrais pases foto... tas viss notika kādas 5 min līdz pasu daļas slēgšanai, beigu beigās tomēr paspēju gan papīrus, gan bildes iesniegt. Pēc pāris dienām saņēmu jaunu, skaistu pasi ar burvīgu bildi un jaunu uzvārdu, un vēl pēc pāris dienām devos burvīgā ceļojumā...
Kā lai atsakās no TĀDAS pases?...

Ar šo ierakstu svinīgi paziņoju, ka es, vārgulīgā, par saviem spēkiem nepārliecinātā, līdzsvaru noturēt nevarošā minikin vakar biju devusies uz kalnu, lai snovotu... un svovoju arī (aculiecinieki gan manu nodarbi diez vai uzdrošinātos saukt par snovošanu, bet nu whatever...).
***
Jāatzīst, ka tā nebija mana pirmā reize uz snovborda dēļa... nē! Tā bija jau otrā :) Pirmā bija pirms vairākiem gadiem Milzkalnē, kad man iesākumā laikam veicās labāk, bet beigās vairs nekam nebija spēka un pat pacēlājam tā īsti kā nākas pieķerties nevarēju.
Šoreiz smagākais bija pats sākums. Devos ceļā jau laicīgi bruņojusies ar skepsi (es tomēr sevi gandrīz visu mūžu pazīstu, tādēļ atļaušos secināt, ka šāda veida sporta veidi nav mana stiprā puse... varu slidot, mest kūleņus, taisīt presītes un visādus stiepšanās vingrinājumus, bet pārējais man ir salīdzinoši liels pārbaudījums)...
Skepse, protams, nav tas labākais sabiedrotais, ar ko mācīties jebko darīt, tādēļ viegli nebija. Par laimi mans "instruktors" un arī pacēlāja uzraugs bija bruņojušies ar lielu entuziasmu - iemācīt man braukt...
Pēc čakarēšanās ar dēļa piesprādzēšanu, biju gatava (drīzāk gan nebiju...) pirmajam uzbraucienam kalnā. Puisis pie pacēlāja, ilgi nedomājot, aizvilka mani līdz virvei, nolika pareizā pozīcijā (cik nu mani tā vispār var nolikt) un pielika manas rokas pie virves... braucu augšā, domāju par brīdi, kad beidzot novelšos (atcerējos no iepriekšējās reizes, ka pie virves noturēties man ir grūtības un uz beigām to vien darīju, kā ķēros un kritu...).
Pašai par lielu brīnumu, uzbraucu augšā bez neviena kritiena. Taču ar to mana iesācēja veiksme arī beidzās. Pirmo reizi viena pati no kalna, protams, nemācēju nobraukt... gaidīju pavadoni. Novēlos kalna galā un piecelties nevarēju. Tātad tā... visgrūtākais man bija piecelties no novelšanās stāvokļa atpakaļ stāvus uz dēļa. Tā kā pirmajā nobraucienā nokritu vairākas reizes (jo nemācējo nobremzēt), un piecelties patstāvīgi, kā jau teicu, nemācēju, tad nu pirmais nobrauciens man tiešām ievilkās... Beidzot tomēr biju kalna apakšā. Domāju par to, ka vienai dienai laikam pietiks, jo atkārtot šādu nobraucienu tiešām nevēlējos. Tomēr puisis pie pacēlāja ilgi nedomājot atnāca man pretī un aizvizināja līdz pacēlāja virvēm, manās runās: "Es laikam vairs ne... ne... negribēšu..." nemaz neklausoties... Vienu brīdi domāju par to, ka uz nākamo reizi jāaudzē klāt kādi 20 kg, lai viņš nevar tā viegli mani pacelt uz aiznest. Bet šo domu ātri vien atmetu visdažādāko apsvērumu dēļ.
Atkal devos augšā. Šoreiz lejā izdevās nobraukt tikai ar vienu kritienu kalna vidū. Man gan šķiet, ka šoreiz biju novēlusies pacelšanās procesā, jo manu līdzeno gaitu iztraucēja tur pat ļoti tuvu blakus augošais koks, kuram, es, protams, nevarēju vienaldzīgi (neaizķeroties) pabraukt garām...
Trešajā reizē braucot augšā, iepazinos ar kādu jaunu puisi (nu tā apmēram pirmskolas vecums vai pirmā klase...). Braucām blakus augšā, turoties pie virves. Puisis tā baigi tuvu man. Domāju: nav labi, es tūliņ tur augšā novelšos (jo citādāk nemāku), ja nu vēl puisi aizķeršu... kaut kā nelāgi. Saku puisim, lai domā, kā labāk mani apbraukt, jo es tur augšā novelšos. Puisis: nezinu gan... Kad beidzot biju novēlusies, mazais puišelis, pie manis pieslēpojis, izstiepa roku un piedāvāja palīdzēt. Biju patiesi aizkustināta :) tāds maziņš... man, lielajam, braukt nemācošajam cilvēkam :D sniedz palīdzības roku.
Savus nākamos noraucienu vērtēju kā īpaši veiksmīgus: vairs nenovēlos nevienu reizi :) Turklāt iemācījos pati piecelties no novelšanās stāvokļa, ar nosacījumu, ka ceļos kalna augšā, kur nav izteikts slīpums.
Uz beigām man iepatikās (laikam tāpēc, ka beidzot kaut cik sapratu, kā šāda braukšana notiek). Tomēr ar pusotru stundu man otrajai reizi pilnībā bija pieticis, turklāt puisim pie pacēlāja bija beidzies darba laiks, bet manam pavadonim droši vien gribējās normāli izbraukāties nevis visu laiku auklēties ar mani :) Tādēļ devos nolikt dēli, iemūžināt kalnu un ēst karstmaizes mazajā kafejnīciņā :)
***
!!! Īpašs paldies pavadonim par izturību un iecietību. (Tas gan viņu neatbrīvo no maniem pareģojumiem: Arī Tev tagad viskaut kas būs jāmācās darīt... :D )

"Blogitto ergo sum"

Ir izdarīts lēmums: šodien no darba prom eju agri :) mhm!!
P.S. Jāsteidz mājās dzert karstu kakao un kalt bezjēdzīgus plānus par jebko :)

Labrīt! Mani sauc minikin un man salst. Ļoti salst!

Jā, tā nu mēs te, Jaunajam gadam gatavojoties, vienu dienu bijām sarīkojuši biroja krāmēšanu. Tā nu es, kārtojot preses plauktu, uzraku KLUBA februāra numuru. Pašķirstīt vīriešu žurnālus arī reizēm nāk par labu - manam skatam pavērās vesels atvērums cilvēcisku (vai varbūt necilvēcisku?) baiļu... jeb fobiju. Dažas no tām īpaši neparastas un ar to arī interesantas. Bet nu ko nu tur daudz... zemāk ar atvēruma saturu varat iepazīties paši:

BAILES NO CILVĒKIEM:
Cilvēkiem vispār – antropofobija
Bārdaiņiem – pogonofobija
Cilvēkiem ar amputētiem locekļiem – apotemnofobija
Cilvēku vārdiem – nomatofobija
Klauniem – kaulrofobija
Plikgalvjiem – paledofobija
Pusaudžiem – efebifobija
Radiniekiem – singenesofobija
Romas pāvesta – papafobija
Sava atspulga spogulī – eizoptrofobija
Sievietēm – ginefobija
Skaistām sievietēm – kaliginefobija
Ubagiem – hobofobija
Veciem cilvēkiem – gerontofobija
Vīriešiem – androfobija
(interesanti, ka no skaistiem vīriešiem bailes nav minētas... hmm!)

BAILES NO CITĀM DZĪVĀM RADĪBĀM:
Bitēm – melisofobija
Čūskām – ofidiofobija
Kaķiem – elurofobija
Krupjiem – bufonofobija
Pelēm – muzofobija
Skudrām – mirmekofobija
Suņiem – kinofobija
Vistām – alektorofobija
Zirgiem – ekvinofobija
Zivīm – ihtiofobija

BAILES NO AUGU VALSTS:
Augiem – botanofobija
Kokiem – dendrofobija
Meža – ksilofobija
Sēnēm – mikofobija
Ziediem – antofobija

BAILES NO DABAS PARĀDĪBĀM:
Aukstuma, ledus un sala – kriofobija
Pērkona un zibens – brontofobija
Ziemeļblāzmas – aurorafobija

BAILES NO DEBESĪM:
Mākoņiem – nefobija
Mēness – selenofobija
Meteoriem – meteorofobija
Saules – helifobija
Saules gaismas – fengofobija
Zvaigznēm – astrofobija

BAILES NO ŪDENS:
Ūdens – hidrofobija
Ezeriem – limnofobija
Jūrām un okeāniem – talasofobija
Mazgāšanās – ablutofobija
Plūdiem – antlofobija

BAILES NO SAJŪTĀM, IZJŪTĀM UN TO IZPAUSMĒM:
Brīvības – eleoterofobija
Būt atkarīgam no kāda – soteriofobija
Dusmām – angrofobija
Iemīlēšanās – filofobija
Jautrības – herofobija
Neveiksmes – atihofobija
Noguruma – kopofobija
Sāpēm – algofobija
Smiekliem – heliofobija
Vientulības – monofobija

BAILES NO PRĀTA DARBĪBĀM:
Atmiņām – mnemofobija
Domāšanas – fronemofobija
Idejām – ideofobija
Mācīšanās – sofofobija
Rakstīšanas – grafofobija
Runāšanas – laliofobija
Zināšanām – gnoziofobija
Bailes nesaprast izlasīto – akribofobija

BAILES NO FIZISKĀM DARBĪBĀM:
Darba – ergofobija
Dejošanas – horofobija
Gulētiešanas – klinofobija
Kustībām – kinetofobija
Skūpstīšanās – filemafobija

BAILES NO ĶERMEŅA DAĻĀM:
Acīm – ometafobija
Asinīm – hemofobija
Dzimumlocekļa erekcijas stāvoklī – medortofobija
Grumbām – ritifobija
Matiem – trihopatofobija
Rokām – hidrofobija (vai nu te ir kāda kļūda, vai arī tiešām nosaukums pārklājas ar bailēm no ūdens)

BAILES NO ĒDIENIEM UN DZĒRIENIEM:
Pārtikas – cibofobija
Alkohola – metilofobija
Dārzeņiem – lahanofobija
Gaļas – karnofobija
Ķiplokiem – aliumfobija
Vīna – oinofobija

BAILES NO PĀRVIETOŠANĀS:
Auto vadīšanas – amaksofobija
Braukšanas vilcienā – siderodromofobija
Ceļošanas – hodofobija
Ielas šķērsošanas – agirofobija
Tiltiem – gefirofobija
Velosipēdiem – odontofobija

BAILES NO DAIĻAJĀM MĀKSLĀM:
Mūzikas – melofobija
Dzejas – metrofobija

UN CITAS BAILES:
No adatām vai asiem priekšmetiem – aihmofobija
Bagātības – plutofobija
Baznīcas – ekleziofobija
Drupām – atefobija
Labām ziņām – eupfobija
Elles – hadefobija
Ēnām – skiofobija
Gravitācijas – barofobija
Ilgas gaidīšanas – makrofobija
Izģērbšanās kāda priekšā – dishabiliofobija
Kritikas – enosiofobija
Lellēm – pediofobija
Nabadzības – paniafobija
Naudas – hrometofobija
Papīra – papirofobija
Paradīzes – uranofobija
Piektdienas, 13. datuma – paraskavedekatriafobija
Pieņemšanās svarā – obezofobija
Putekļiem – amatofobija
Seksuālām perversijām – parafobija
Taisnīguma – dikefobija
Zelta – aurofobija
Zemesriekstu sviesta pielipšanas pie aukslējām – arahibutirofobija
Gariem vārdiem - hipopotomonstroseskvipedaliofobija


P.S. Patīkamu un veiksmīgu jums Jauno 2009. gadu! Ceru, ka Jaunajā gadā jūs nepiemeklēs neviena no šīm kaitēm! :)

EMOKID.
LAIKAM BIEŽI ESI DZIRDĒJUSI ŠO VĀRDU.
PADOMĀ, KO TAS IZSAKA UN IERAKSTI ŠO ZIŅU VIESU GRĀMATĀ VISIEM, KURI TEV LIEKAS ĪSTI EMO VAI VISMAZ EMO CIENĪGI.!
JA SAŅEMSI ŠO ZIŅU 1-5 REIZES, TAD TU TIKAI CIENI EMO.(man neraxti)
6-10 REIZES, TAD TU ESI LABS EMO.
11-... REIZES,TAD ESI VISĪSTĀKAIS EMO.
JA DOMĀ, KA ARĪ ES ESMU EMO CIENĪGS TAD IERAKSTI ŠO TE ARĪ MANĀ VIESU GRĀMATĀ

:D:D:D

Šovakar, nē, nu jau sanāk vakar vakarā bijām uz kino "Rīga" 85 gadu jubilejas pasākumu :)
Vispār jau ļoti jauki un skaisti, un pat neliels sarkanais paklājs... juu! ;)

Nu tā, ir pienākusi tā gada daļa, kad man gribās tikai vienīgi gulēt un izgulēties, un visas pārējās vēlmes un vajadzības automātiski nonāk otrajā plānā.

Šorīt, paralēli savai super-produktīvajai rīta rosībai, klausījos radio (jā, zinu, šorīt biju nepārspējama :D ). Vispār radās sajūta, ka viss noteikt ar noteiktu mērķi :D

Vakar ar kolēģi gājām pusdienās pa ierasto taku, jauko, bruģoto, apsnigušo Dzirnavu ielu. Sākumā mūs, kā komunikācijas (dižos) speciālistus piesaistīja afišu līmētājs, kas uz afišu staba lipināja (vai plēsa nost - nevarēja īsti saprast) aizdomīga izskata afišas. Izskatījās tādas nu vismaz 20 ja ne vairāk gadus vecas. Tādā ziņā, ka tās tur 20 gadus būtu karājušās zem pārējo jauno afišu slāņiem. Kaut kā jocīgi izskatījās godīgi sakot. Nākot atpakaļ ielas abās pusēs jau bija novilkta saraknā lenta, stāvēja policijas mašīna un bija piekabināta zīme ar pārsvītrotu fotoaparātu.
Tas izraisīja vēl lielākas aizdomas, ka kaut kas jocīgs te notiek :) bet nu skaidrībā tāpat netikām.

Šorīt savukārt Ufo un Fredim zvanīja nobažījušies autobraucēji, jo, redz, tur Dzirnavu ielā baigākais korķis un sazin kas ir noticies ap Dzirnavu+Antonijas krustojuma rajonu. Beigu beigās tika izsecināt, ka nekādas avārijas tur īsti nav, stāv policija un tiek filmēti "Irēnas bērni". Tā nu arī mēs ar kolēģi esam ieelpojuši dižā ASV kinemotogrāfa dvašu! :)

Vienīgais, ko es šobrīd vēlos, ir kā kaķis ieritināties savā krēslā, apsegties ar sedziņu un klusiņām, klusiņām skatīties pa logu uz balto sniedziņu. Murr.