Tā gribās uz Parīzi, kur viss zied un plaukst, un Amēlija klaiņo pa Monmartas ieliņām...

Man šogad nebūs pavasara.
(Ja neskaita to, kas jau ir un kas ar steigu ir arī jāiznīdē...)

I thought love was only true in fairy tales
Meant for someone else but not for me.
Oh, love was out to get me (duh-duh, duh-duh)
That's the way it seems (duh-duh, duh-duh)
Disappointment haunted all my dreams.

Then I saw her face
Now I'm a believer.
Not a trace
Of doubt in my mind.
I'm in love (oh, yeah)
I'm a believer,
I couldn't leave her if I tried

I thought love was more or less a given thing
Seems the more I gave the less I got.
Oh, what's the use in trying (duh-duh, duh-duh)
All you get is pain (duh-duh, duh-duh)
When I needed sunshine I got rain

Chorus
Yes I saw her face,
Now I'm a believer.
No not a trace
Of doubt in my mind.
Said I'm a believer, yeah yeah....

Tur kaut kam ir jābūt, tāds kā Trūmena šovs, es jums saku.
Laika apstākļi mainās atbilstoši manam emocionālajam stāvoklim. No pirmdienas visa pelēkā nedēļa, un beidzot šodienas rīts ar sauli. Lai arī ārā (un iekšā) vēl ir diezgan auksti, nu tā, ka nedaudz tomēr dzeļ ausu galiņos un sirds priekškambaros, saule jau spīd. Tagad vēl tikai nedaudz pacietību, lai ārā (un gavenais - arī iekšā) būtu īsts siltums...

Garstāvoklis tāds savdabīgs. Grāmatu gribās sarakstīt :)

Visiem taču neiet slikti, vai ne? O_o

Šodien uzcēlām sniegavīru. Vecāķos :)

Kopš ceļojuma uz Floridu, uzradies paradums alepsīnus mizot ar rokām. Kaut kā labāk un kārtīgāk sanāk. Tas laikam pēc tam, kad lidostā, gaidot savu reisu, bija ātri jānoēd iepriekš sapirktie Floridas tradicionālie apelsīni. :)

Atradu savu iedvesmas avotu… super-sievieti… šoreiz ārpus sevis.
Patīkami, ka ir tādi cilvēki, vietas un notikumi, kas atgādina par to, kas dzīvē ir svarīgs, vērtīgs un... galvenais. :)

Skaista labdarības iespēja: Labrarības tievēšanas maratons 2009
Laba ideja tieši pavasarim :)
Labprāt piedalītos.

Selgas cepumu paciņa nav labākās brokastis... Bet ar tēju garšo fantastiski :) Tb, bērnības garša ;D

Ehh, es arī gribu košu mētelīti un puķainu kleitu! Pavasari, lūdzu!

"And I think to myself ... what a wonderful world"
:)

7 par mani maz zināmo faktu saraksts.
Acīmredzot izplatīta padarīšana blogosfērā...
Beidzot pieķeros klāt šim arī man nodotajam uzdevumam, jo pamanīju, ka uz mani ir norādījuši jau divi: Sandis un murxxe.

Tātad mans uzdevums ir uzrakstīt septiņu nezināmus vai mazāk zināmus faktus par sevi un nodot šo uzdevumu tālāk vēl septiņiem cilvēkiem. Kāpēc septiņus un kāpēc septiņiem – tiešām nezinu.
Pieņemu, ka man tas nebūs pārāk viegli, bet nu – mēģināt jau var.

Tātad, sākšu...

1. Pieņemu, ka ikdienā (darba un mācību vidē) tieku uzskatīta par īpaši mierīgu un klusu cilvēku, tomēr neskatoties uz to bērnībā es nebūt nebiju tā, kas sēž mājās un klusiņām spēlējas ar spēļmantiņām. Ikdienas nodarbes parasti saistījās ar rāpšanos kokos, uz garāžu jumtiem, klīšanu pa pamestās puspabeigtās blakus mājas pagrabu un vēl sazin kādām ejām, līšanu pamestā, reiz sadegušā bērnudārza ēkā u.c. sievišķīgai būtnei ne visai raksturīgas nodarbes. Varēju pat nedaudz sakauties, bet tikai ar kādu puisi. Sakarā ar šādu aktivitāšu veikšanu, savu lielāko rājienu dabūju par uzrāpšanos ne visai apzinīgā vecumā metāla stalažās līdz aptuveni ceturtā stāva augstumam. Cik tagad atceros, pasākums nebija visai drošs :D tas notika tieši pie manām mājām, un vecāki, nākot mājās, mani veiksmīgi pamanīja jau no tālienes. Saldumus kādu laiku es nedabūju, bet lekciju par veselo saprātu gan.

2. Vēl viens fakts no bērnības – cik atceros, visi normāli bērni ļoti gribēja iet skolā, un pirmo klasi gaidīja ar apbrīvojamu dedzību. Es savukārt skolu gaidīju kā brīvības beigas un murgainu mājas darbu sākumu. Teiksim tā – es vienkārši neesmu vecākais bērns ģimenē ;)

3. Droši vien daļa tāpat zinās, ka skolas laikā ar īpaši nesekmīgām sekmēm neesmu izcēlusies. Tomēr joprojām pati brīnos, kā man varēja būt (vienmēr!!) klases labākā liecība visas pamatskolas laikā. Neko īpašu īstenībā tā labā nedarīju. Vienkārši izpildīju mājas darbus un ar to laikam pietika :D Patiesībā pamatskolas laikā brīžiem labo atzīmju fakts mani nokaitināja līdz ārprātam, jo skolotājiem bija tendence pieminēt manus labos rezultātus par piemēru citiem, un tas man tiešām riebās. Turklāt bija daži draugi, kas tiešām centās mācīties labi, bet nezin kāpēc saņēma sliktus vērtējumus. Tādēļ atzīmes reizēm esmu uzskatījusi par nevienlīdzības viesēju klasesbiedru/draugu starpā.

4. Cits ne pārāk patīkams fakts, kuru tomēr tagad jau varu atzīt ar vēsu prātu – esmu izslimojusi anoreksiju. Par to man šķiet nezina neviens manā darba vietā, nezināja arī vidusskolā un divās iepriekšējās darba vietās.

5. Kāda patīkamāka lieta, kuru kāds noteikti zinās, bet nu tomēr – līdz pat 12. klases beigām biju gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka savu profesionālo dzīvi veltīšu mākslai, stāšos LMA, gleznošu, zīmēšu un vēl sazin kādos veidos veidošu mākslas darbus savas eksistences nodrošināšanai. Mērķa īstenošanai pat mācījos mākslas studijā, pabeidzu mākslas skolu, apmeklēju n-tās vizuālās mākslas olimpiādes... bet pēc 12. klases beigām vienkārši neaizgāju uz LMA iestājeksāmeniem. Tagad pat īsti nezinu, kādu motīvu vadīta... Rezultātā šobrīd strādāju PR jomā.

6. Varbūt skanēs jocīgi, bet es tiešām neatceros, kad notika mans pirmais skūpsts. Nebiju nedz alkoholiskā, nedz citu vielu reibumā, vienkārši ilgstoši priekš sevis nespēju definēt, kas īsti ir uzskatāms par pirmo skūpstu :) acīmredzot pirmais skūpsts nebija pārāk patīkams, tādēļ tas neskaitījās, bet vēlāk iestājās noilgums un man sajuka atmiņu hronoloģija :D

7. Un visbeidzot... ir grūti izdomāt vēl kaut ko, tad nu lai būtu dejošana. Pirmskolas vecumā dejoju tautas dejas „Zelta Sietiņā” VEFa kultūras pilī :) Laikam neveicās mums mazajai grupiņai nemaz tik slikti. Reiz pat piedalījāmies kādā svētku koncertā Zaķu salā, filmēja mūsu dejošanu Latvijas Televīzija. Ģērbāmies un gatavojāmies televīzijas telpās. Mazajiem bērniem tas bija liels un godpilns piedzīvojums. Tomēr neatceros, ka pēc tam šo koncertu būtu arī pa TV noskatījusies.

Tā, pabeigts.
Nebija viegli. Un, kā manāms, sanāca diezgan garlaicīgs un gaudulīgs apcerējums.
Bet varbūt kādam izdodas labāk.

Stafeti nododu šādam septītniekam:
(tā kā lielāko daļu man vistuvāk pazīstamo blogeru jau ir saņēmuši šo aicinājumu no citiem, tad sanāk nodod arī kādam ne pārāk pazīstam...)

Vinstons_smits
usisusis
imagine
just_fly
susure
citronz
freakart

Šobrīd uz savas ādas izbaudu pavasara un atvaļinājuma sveicienu... spīd saule :)

Nedaudz distancējoties no savas ierastās rutīnas un dzīves mazajā ikdienas domu kastītē, ir sanācis palūkoties uz visu nedaudz citādāk. Iepriekš nebiju par to aizdomājusies, vismaz ne ilgstoši... bet tagad tik skaidri redzu pie mums valdošo depresiju, visas sabiedrības depresiju, kas mūsu pašu ikdienu padara tik pelēku un nomācošu. Labi, labi, es zinu, ekonomiskā krīze, bezdarbs, sazin kas vēl... nu un tālāk? Vai tāpēc ir jāzaudē dzīves jēga un dzīves prieks? Vai tagad līdz krīzes beigām vairs nepasmaidīsim kādam pretī uz ielas? Vai tad smagākā periodā nav jāmēģina kaut kā vairāk uzmundrināt vienam otru?
Vēl viena depresivitātes izpausme, kas mani pēdējās dienās nokaitinājusi. Ieraksti draugu dienasgrāmatās par Valentīna dienas nīšanu. Man liekas, ka pārāk liels tracis par to, nu tiešām. Neesmu nekāda dedzīga no svešzemēm ienākušo svētku atbalstītāja, tomēr ja ir papildus iemesls kādam pateikt ko mīļu un skaistu, kādēļ ne? Protams, ir komentāru jūra par to, ka jāmīl ir katru dienu, bla-bla-bla. Protams, ka tā. Bet gribētos tiešām zināt, cik daudzi no šiem te „jāmīl katru dienu” iepriecina savus tuvākos katru KATRU dienu. Un visbeidzot, visa tā gaušanās, ka labāk 14. februārī neiet ārā uz ielas, lai neredzētu pārīšus u.t.t. man liekas vienkārši smieklīga. Vieniem esot, to ir sāpīgi redzēt. Nu kamōn, kas tad tagad būs – ieraugot skaistāku mašīnu par savējo, arī aiz skaudības čokurā jāraujas? Vai uzzinot par to, ka kādam alga lielāka, vai karjera veiksmīgāka, jārāpjas tilta vantīs? Nespēju izprast. Nekad neesmu spējusi izprast šo attieksmi: esmu viens/a, tādēļ man riebjas Valentīndiena. Protams, var riebties visādu citādu iemeslu dēļ, bet iepriekš minētais iemesls manam prātam nav aptveram, tiešām. Nu nav Tev kam tās rozes uzdāvināt, pazvani vecmammai un lieku reizi novēli jauku dienu. Būtu labāk no krīzes ziņām tā novērsušies.
Mūsu attieksme taču ir mūsu pašu rokās (nē, prātos)... :)

Īsumā par februāra pirmo ceļojumu...

Tā nu samērā pēkšņi, vismaz priekš manis, radās izdevība un vajadzība doties uz ASV saulaināko štatu Floridu, kas mūsu pelēkā februāra laikā solīja mums tik pat kā vasaru ar +25 grādiem pēc Celsija.

Lielā steigā nokārtoju sesiju, jo pagarinājumu brauciena dēļ vienkārši nevarēju atļauties (un, protams, negribēju arī :) ), tāpat tikai neilgi pirms brauciena dabūju jauno pasi un iebraukšanas atļauju ASV.

Brauciens tika ieplānots aptuveni nedēļu garš, tomēr jālido diezgan ilgi... tādēļ jāatrēķina nost pa dienai turp un atpakaļ lidojumam.

Par to, kāds bija mans lidojums turp, jau laikam ierakstīju iepriekš. Kopumā interesants un neparasts, un arī samērā grūts. Tomēr – galamērķa vērts.

Mūsu mērķis Floridā bija Fort Maijersas lidosta un galvenā mītne – hotelis Sanibel salā. „Pa ceļam” plānojām vēl pāris dienas padzīvot pašā Fort Maijersā, vienu dienu veltot arī braucienam uz Maiami, un tad doties uz daļējo dabas rezervātu Sanibel salu, ko apskalo Meksikas līča ūdeņi un kas esot viena no lielākajām „gliemežvāku atradnēm” pasaulē.

Pirms kaut ko vairāk pastāstu, laikam jāpiemin, ka pirms brauciena ASV kā tipiskā sapņu zeme mani pārāk nesaistīja, acīmredzot mūsu platumā mītošo cilvēku stereotipu dēļ. Nebiju izņēmums. Tomēr braukt ļoti gribējās kaut vai siltā laika un tālās vietas dēļ. Taču biju ļoti pārsteigta, cik ļoti man, tik ļoti kultūrvēsturiski orientētam cilvēkam, patīk ASV. Protams, negalvošu par visu ASV, tomēr Florida ir tāda saules un sapņu zeme, kādu es to savā iztēlē nekad nebūtu iedomājusies...

Tad, kad beidzot bijām nokļuvuši līdz mūsu galamērķa lidostai, turpat tikām pie auto (jo citādi ASV vienkārši nevar) un devāmies uz FM meklēt hoteli. Tiesa gan, biju samērā samulsusi par to, cik ārā ir auksti, jo man savu mēteli nu nemaz negribējās vilkt nost. Taču sasniedzot galamērķi mūs nomierināja, ka rītā jau būšot daudz siltāk. Un tā arī bija. Nakts jau bija aiz loga, tādēļ pārāk daudz apkārt neblandījāmies un gājām gulēt, lai laicīgi varam doties uz Maiami.

No FM līdz Maiami ir diezgan liels gabals braucams. Tomēr pēc ASV attālumiem tas laikam nemaz nav liels. Braucām laikam kādas 2 stundas cauri Evergleids dabas parkam, kurš no ceļa norobežots ar žogu (kā paskaidroja lidmašīnā iepazītais puisis – lai aligatori neskrien ārā uz ceļa). :) Nezinu, vai tiešām tā, bet Evergleids tiešām ir vieta, kur tūristi dodas apskatīt aligatorus, dienas ekskursijām braukāt ar laivu pa purviem un dīķīšiem... mums tam laika diemžēl nepietika.

Saule tiešām spīdēja un laistījās kā pie mums maija saulainākajās dienās, un drīz vien jau bijām nonākuši milzīgajā Maiami ar tā neskaitāmajiem vairāku līmeņu viaduktiem un debesskrāpju ainavu aiz mašīnas loga.

Maiami kā jau lielā pilsētā nav viegli orientēties, turklāt biju sarakstījusi veselu rindu ar apskates objektiem... Tomēr devām priekšroku svarīgākajiem un vieglāk atrodamajiem – sākām ar slaveno Miami Beach pludmali un turpat netālu skatāmajām lietām. Vispār Miami Beach un Miami administratīvi ir dažādas pilsētas, tomēr realitātē (vismaz man) izskatījās kā vienots veselums. Turklāt abas ietilpst iekš Grand Miami pilsētu kopas.

Miami Beach paspējām apskatīt Ocean Drive (pludmales ielu, kas ir slavena kā Miami Beach vizītkarte), Collins avenue (dārgo hoteļu iela, kur mitinoties sazin kādas slavenības, turpat pie okeāna piekrastes), protams, pašu Maiami pludmali un spilgti zilo Atlantijas okeāna ūdeni (tik pat zils kā azūrkrāsas krasts), tāpat gājēju ielas – Linkolna un Espaņolas, kur atrodami dažādi restorāni, veikali, teātris un visādi citādi svarīgi objekti :) Izvazājāmies vēl pa pašu Miami, apskatot policijas galveno ēku (diemžēl policijas muzejs, ko ļoti gribēju apskatīt, Miami vairs neatrodas...), City Hall, Downtown (dienas gaismā un ar iedegtajām vakara ugunīm), izbraukājām arī Mazo Havannu, kur tumšajās vakara stundās rādīties vairs neesot ieteicams (tādēļ tikai izbraukājām un neko daudz tur neredzējām), iemaldījāmies arī bomžpilnā ielā, kur tumšādaini cilvēki diemžēl guļ turpat uz ietves, kaut gan nečīkst, bet drīzāk smaida un mēģina kaut ko tev uzsaukt brīdī, kad mēģini izķeksēt no mašīnas apakšas tur vēja ielidināto Maiami karti... Kaut ko droši vien esmu aizmirsusi pieminēt, bet nu staigājuši apkārt bijām diezgan, ārā jau bija tumšs, tādēļ devāmies vien atpakaļ uz naktsmītni FM.

Tālāk sekoja klīšana pa Fort Maijersu, galvenokārt pludmales un pīrsa apskatīšana, un „pie pludmales zonas” izstaigāšana. Bet arī turpat ir ko redzēt, kaut vai daudzos brūnos pelikānus, kas staigā turpat netālu un vēdina savus spārnus līča vējos...

Tālākais ceļš mūs veda uz mūsu ceļojuma galveno galamērķi – Sanibel salu (saukta arī par mazo paradīzi – visai pamatoti). Šķērsojam garo tiltu no kontinenta daļas līdz salai, bez grūtībām atradām viesnīcu, kas noteikti bija skaistākā un aprīkotākā, kādā jebkad esmu dzīvojusi (citādas laikam nemaz Sanibel neatrast). Turpat pie viesnīcas skalojās Meksikas līča ūdeņi, un, jā, gliemežvāki tur ir neiedomājamos apjomos, veidos, krāsās un lielumos. Kopīgi aizbraucām līdz salas bākai un makšķernieku pirsiņam, izstaigājām mazās, tropiskās taciņas, izbaudījām burvīgo ainavu visapkārt :)

Nākamajās dienās biju atstāta atpūtai savā nodabā, jo manam pavadonim salas apmeklējums bija arī darba uzdevums :)
Tā nu es, apskatot tūrisma bukletus, sapratu, ka visvairāk mani vilina iespēja redzēt delfīnus brīvā dabā, kā arī izbraukums ar laivu pa vietējiem ūdeņiem. Sēdos uz riteņa un devos uz Tarpon Bay līcīti, kas atrodas kārtējā dabas parkā un tur iespējams pieteikties visvisādām dabas apskates ekskursijām uz ūdens un sauszemes. Ierados tieši laikā, jo pēc 20 minūtēm sākās nākamā dabas izzināšanas tūre izbraucienā ar laivu. Tiku pie gandrīz privātas ekskursijas, jo savācās tikai minimālais cilvēku daudzums. Tagad esmu apgaismota par gliemju veidiem, vairošanos un ikdienas dzīvi... :D tāpat par īpašajiem kokiem, kas aug uz ūdens, veidojot katrs koka saliņu, dažādiem jūras putniem u.t.t. Akvārijā klātienē apskatījām un aptaustījām dažādus gliemjus, ar laivu izbraukājām seklo Tarpon Bay līci, redzējām visdažādākos putnus u.c. radības, kā ievērojamāko no tiem es minētu balto pelikānu, kura spārnu atvērums var sasniegt pat 10 pēdas... Bet pats iespaidīgākais, ko man te bija laimējies redzēt, bija jauns delfīns, kas turpat pie krasta rotaļājās ar noķerto zivi... leca ārā no ūdens, meta zivi gaisā, pameta to gaisā ar asti u.t.t. Neaprakstāmi :)

Kad izglītojošā ekskursijas daļa bija pabeigta, turpināju salas tuvākās daļas izbraukāšanu ar riteni, apskatot ugunsdzēsēju stacijas, baznīcas un nedaudz izstaigājot veikalus, noskatīju arī vakariņu vietu – kaut kādu zivju restorānu. Skaista vieta ar visdažādākajiem jūras produktiem. Aizgājām arī :)

Pirms došanās baudīt jūras produktus, vēl atgriezos hotelī un turpat pludmalē ievācu neiedomājamu skaitu gliemežvāku (jo visi šķita ļoti skaisti) un sabildēju tik pat neiedomājamu skaitu saulrieta bilžu...

Atlikušajā salas apmeklējuma laikā manos plānos vēl ietilpa blakus esošās Kaptiva salas apmeklējums. Tiesa gan ceļš līdz tai diezgan tāls – pāri 30 km uz vienu pusi, un tikpat arī tikšanai atpakaļ. Nu nekas, sēdos uz riteņa un braucu. Pa ceļam kārtējo reizi iepazinu jaukus cilvēkus, kas man visādi centās palīdzēt. Neizprotami, kur viņi ņem to nebeidzamo pozitīvismu... Nobraucu garo ceļu līdz Sanibel salas beigām un atklāju, ka uz Kaptivas salu veloceliņš neturpinās. Mana jauniepazītā pavadone arī apgalvoja, ka man tur nepatikšot braukt. Tā nu baudīju to pašu – sasniegto tālāko Sanibelas pludmali un Meksikas līča viļņu šalkoņu. Peldēties neviens negāja, jo tie + 25 pēc Celsija skaitoties par aukstu, turklāt ūdenī var sastapties arī ar haizivi, tiesa gan – tādi gadījumi ir visai reti.

Tā kā līdz Kaptivas salai tomēr netiku, bet lidmašīnā iepazītais puisis mums to bija ieteicis noteikti apskatīt, devāmies uz to kopā nākamās dienas agrā rītā vēl pirms mana pavadoņa darba lietu sākuma. Kaptiva – laikam kā vietējā Beverlihilsa... Skaistas mājas, pat ne mājas, bet drīzāk villas... vērienīgs golfa klubs un perfekti izkoptie palmu dārziņi... parasts mirstīgais tur tik viegli dzīvot netiek :) Apskatījām vietējo spožumu, kā arī ielīdām dziļāk palmu u.c. tamlīdzīgu augu ieskautajā taciņā, lai apskatītu nesakopto tropisko pludmali, kas arī bija interesants skats :)

Tā nu laika vairs nebija daudz, man – tik vien kā sakrāmēt somas un vēl apmeklēt dažus veikalus, lai ir vismaz kāds mājās vedams suvenīrs. Un tālāk – ceļš uz lidostu, kurā kavējās gandrīz visi reisi, jo tieši tajā dienā jaunais ASV prezidents bija viesojies Fort Maijersā. Redzējām arī viņa spīdīgo lidaparātu ar viņu pašu iekšā.

Un tālāk – garais mājupceļš, kurā bijām izvēlējušies vēl vienu dienu pavadīt Stokholmā, lai nebūtu visa diennakts jādzīvojas pa lidmašīnām un lidostām vien.

Nedaudz piesalstot salīdzinoši siltajā Stokholmā, izstaigājām arī to (es nebiju tur bijusi), un tad vēl tikai kāda stunda AirBaltic lidaparātā un bijām atpakaļ Rīgā un drīz vien arī mājās. Uz vienu dienu atpakaļ pie realitātes, darba un es vēl – pie autoskolas.

***
Tas, kas mani visvairāk pārsteidza ASV, ir cilvēku nebeidzamā atsaucība. Piemēram, ja es pie savām mājām apstātos ar riteni un skatītos, kas tam vainas, es tur varētu nostāvēt diennakti un visiem būtu vienalga. Sanibel salā nepagāja ne minūte, kad, lai man palīdzētu, jau bija apstājušās divas mašīnas, viena no kurām – policijas :D
Turklāt dienā tur var saņemt tik daudz smaidus, komplimentus un laba vēlējumus, ka pozitīvās enerģijas lādiņš saglabājas vēl diezgan ilgam laikam.

Ļoti gribās pierakstīt visus pasakainos iespaidus un redzēto, izjusto, izbaudīto... tikai kur lai tam visam ņem laiku? :) Bet tā negribās aizmirst ne drusciņu! Man tagad šķiet, ka katrs mirklis bija tik skaists... kā sapnis :)
Paldies, ka tik skaistas lietas ar mums var notikt. Un paldies par atgādinājumu, ka mūsu laime esam mēs paši! :)
Paldies!

Atvaļinājumi tomēr ir tik, tīk, tīīīk laba lieta... :):):) jā. :)