Nedaudz distancējoties no savas ierastās rutīnas un dzīves mazajā ikdienas domu kastītē, ir sanācis palūkoties uz visu nedaudz citādāk. Iepriekš nebiju par to aizdomājusies, vismaz ne ilgstoši... bet tagad tik skaidri redzu pie mums valdošo depresiju, visas sabiedrības depresiju, kas mūsu pašu ikdienu padara tik pelēku un nomācošu. Labi, labi, es zinu, ekonomiskā krīze, bezdarbs, sazin kas vēl... nu un tālāk? Vai tāpēc ir jāzaudē dzīves jēga un dzīves prieks? Vai tagad līdz krīzes beigām vairs nepasmaidīsim kādam pretī uz ielas? Vai tad smagākā periodā nav jāmēģina kaut kā vairāk uzmundrināt vienam otru?
Vēl viena depresivitātes izpausme, kas mani pēdējās dienās nokaitinājusi. Ieraksti draugu dienasgrāmatās par Valentīna dienas nīšanu. Man liekas, ka pārāk liels tracis par to, nu tiešām. Neesmu nekāda dedzīga no svešzemēm ienākušo svētku atbalstītāja, tomēr ja ir papildus iemesls kādam pateikt ko mīļu un skaistu, kādēļ ne? Protams, ir komentāru jūra par to, ka jāmīl ir katru dienu, bla-bla-bla. Protams, ka tā. Bet gribētos tiešām zināt, cik daudzi no šiem te „jāmīl katru dienu” iepriecina savus tuvākos katru KATRU dienu. Un visbeidzot, visa tā gaušanās, ka labāk 14. februārī neiet ārā uz ielas, lai neredzētu pārīšus u.t.t. man liekas vienkārši smieklīga. Vieniem esot, to ir sāpīgi redzēt. Nu kamōn, kas tad tagad būs – ieraugot skaistāku mašīnu par savējo, arī aiz skaudības čokurā jāraujas? Vai uzzinot par to, ka kādam alga lielāka, vai karjera veiksmīgāka, jārāpjas tilta vantīs? Nespēju izprast. Nekad neesmu spējusi izprast šo attieksmi: esmu viens/a, tādēļ man riebjas Valentīndiena. Protams, var riebties visādu citādu iemeslu dēļ, bet iepriekš minētais iemesls manam prātam nav aptveram, tiešām. Nu nav Tev kam tās rozes uzdāvināt, pazvani vecmammai un lieku reizi novēli jauku dienu. Būtu labāk no krīzes ziņām tā novērsušies.
Mūsu attieksme taču ir mūsu pašu rokās (nē, prātos)... :)