Ar šo ierakstu svinīgi paziņoju, ka es, vārgulīgā, par saviem spēkiem nepārliecinātā, līdzsvaru noturēt nevarošā minikin vakar biju devusies uz kalnu, lai snovotu... un svovoju arī (aculiecinieki gan manu nodarbi diez vai uzdrošinātos saukt par snovošanu, bet nu whatever...).
***
Jāatzīst, ka tā nebija mana pirmā reize uz snovborda dēļa... nē! Tā bija jau otrā :) Pirmā bija pirms vairākiem gadiem Milzkalnē, kad man iesākumā laikam veicās labāk, bet beigās vairs nekam nebija spēka un pat pacēlājam tā īsti kā nākas pieķerties nevarēju.
Šoreiz smagākais bija pats sākums. Devos ceļā jau laicīgi bruņojusies ar skepsi (es tomēr sevi gandrīz visu mūžu pazīstu, tādēļ atļaušos secināt, ka šāda veida sporta veidi nav mana stiprā puse... varu slidot, mest kūleņus, taisīt presītes un visādus stiepšanās vingrinājumus, bet pārējais man ir salīdzinoši liels pārbaudījums)...
Skepse, protams, nav tas labākais sabiedrotais, ar ko mācīties jebko darīt, tādēļ viegli nebija. Par laimi mans "instruktors" un arī pacēlāja uzraugs bija bruņojušies ar lielu entuziasmu - iemācīt man braukt...
Pēc čakarēšanās ar dēļa piesprādzēšanu, biju gatava (drīzāk gan nebiju...) pirmajam uzbraucienam kalnā. Puisis pie pacēlāja, ilgi nedomājot, aizvilka mani līdz virvei, nolika pareizā pozīcijā (cik nu mani tā vispār var nolikt) un pielika manas rokas pie virves... braucu augšā, domāju par brīdi, kad beidzot novelšos (atcerējos no iepriekšējās reizes, ka pie virves noturēties man ir grūtības un uz beigām to vien darīju, kā ķēros un kritu...).
Pašai par lielu brīnumu, uzbraucu augšā bez neviena kritiena. Taču ar to mana iesācēja veiksme arī beidzās. Pirmo reizi viena pati no kalna, protams, nemācēju nobraukt... gaidīju pavadoni. Novēlos kalna galā un piecelties nevarēju. Tātad tā... visgrūtākais man bija piecelties no novelšanās stāvokļa atpakaļ stāvus uz dēļa. Tā kā pirmajā nobraucienā nokritu vairākas reizes (jo nemācējo nobremzēt), un piecelties patstāvīgi, kā jau teicu, nemācēju, tad nu pirmais nobrauciens man tiešām ievilkās... Beidzot tomēr biju kalna apakšā. Domāju par to, ka vienai dienai laikam pietiks, jo atkārtot šādu nobraucienu tiešām nevēlējos. Tomēr puisis pie pacēlāja ilgi nedomājot atnāca man pretī un aizvizināja līdz pacēlāja virvēm, manās runās: "Es laikam vairs ne... ne... negribēšu..." nemaz neklausoties... Vienu brīdi domāju par to, ka uz nākamo reizi jāaudzē klāt kādi 20 kg, lai viņš nevar tā viegli mani pacelt uz aiznest. Bet šo domu ātri vien atmetu visdažādāko apsvērumu dēļ.
Atkal devos augšā. Šoreiz lejā izdevās nobraukt tikai ar vienu kritienu kalna vidū. Man gan šķiet, ka šoreiz biju novēlusies pacelšanās procesā, jo manu līdzeno gaitu iztraucēja tur pat ļoti tuvu blakus augošais koks, kuram, es, protams, nevarēju vienaldzīgi (neaizķeroties) pabraukt garām...
Trešajā reizē braucot augšā, iepazinos ar kādu jaunu puisi (nu tā apmēram pirmskolas vecums vai pirmā klase...). Braucām blakus augšā, turoties pie virves. Puisis tā baigi tuvu man. Domāju: nav labi, es tūliņ tur augšā novelšos (jo citādāk nemāku), ja nu vēl puisi aizķeršu... kaut kā nelāgi. Saku puisim, lai domā, kā labāk mani apbraukt, jo es tur augšā novelšos. Puisis: nezinu gan... Kad beidzot biju novēlusies, mazais puišelis, pie manis pieslēpojis, izstiepa roku un piedāvāja palīdzēt. Biju patiesi aizkustināta :) tāds maziņš... man, lielajam, braukt nemācošajam cilvēkam :D sniedz palīdzības roku.
Savus nākamos noraucienu vērtēju kā īpaši veiksmīgus: vairs nenovēlos nevienu reizi :) Turklāt iemācījos pati piecelties no novelšanās stāvokļa, ar nosacījumu, ka ceļos kalna augšā, kur nav izteikts slīpums.
Uz beigām man iepatikās (laikam tāpēc, ka beidzot kaut cik sapratu, kā šāda braukšana notiek). Tomēr ar pusotru stundu man otrajai reizi pilnībā bija pieticis, turklāt puisim pie pacēlāja bija beidzies darba laiks, bet manam pavadonim droši vien gribējās normāli izbraukāties nevis visu laiku auklēties ar mani :) Tādēļ devos nolikt dēli, iemūžināt kalnu un ēst karstmaizes mazajā kafejnīciņā :)
***
!!! Īpašs paldies pavadonim par izturību un iecietību. (Tas gan viņu neatbrīvo no maniem pareģojumiem: Arī Tev tagad viskaut kas būs jāmācās darīt... :D )
***
Jāatzīst, ka tā nebija mana pirmā reize uz snovborda dēļa... nē! Tā bija jau otrā :) Pirmā bija pirms vairākiem gadiem Milzkalnē, kad man iesākumā laikam veicās labāk, bet beigās vairs nekam nebija spēka un pat pacēlājam tā īsti kā nākas pieķerties nevarēju.
Šoreiz smagākais bija pats sākums. Devos ceļā jau laicīgi bruņojusies ar skepsi (es tomēr sevi gandrīz visu mūžu pazīstu, tādēļ atļaušos secināt, ka šāda veida sporta veidi nav mana stiprā puse... varu slidot, mest kūleņus, taisīt presītes un visādus stiepšanās vingrinājumus, bet pārējais man ir salīdzinoši liels pārbaudījums)...
Skepse, protams, nav tas labākais sabiedrotais, ar ko mācīties jebko darīt, tādēļ viegli nebija. Par laimi mans "instruktors" un arī pacēlāja uzraugs bija bruņojušies ar lielu entuziasmu - iemācīt man braukt...
Pēc čakarēšanās ar dēļa piesprādzēšanu, biju gatava (drīzāk gan nebiju...) pirmajam uzbraucienam kalnā. Puisis pie pacēlāja, ilgi nedomājot, aizvilka mani līdz virvei, nolika pareizā pozīcijā (cik nu mani tā vispār var nolikt) un pielika manas rokas pie virves... braucu augšā, domāju par brīdi, kad beidzot novelšos (atcerējos no iepriekšējās reizes, ka pie virves noturēties man ir grūtības un uz beigām to vien darīju, kā ķēros un kritu...).
Pašai par lielu brīnumu, uzbraucu augšā bez neviena kritiena. Taču ar to mana iesācēja veiksme arī beidzās. Pirmo reizi viena pati no kalna, protams, nemācēju nobraukt... gaidīju pavadoni. Novēlos kalna galā un piecelties nevarēju. Tātad tā... visgrūtākais man bija piecelties no novelšanās stāvokļa atpakaļ stāvus uz dēļa. Tā kā pirmajā nobraucienā nokritu vairākas reizes (jo nemācējo nobremzēt), un piecelties patstāvīgi, kā jau teicu, nemācēju, tad nu pirmais nobrauciens man tiešām ievilkās... Beidzot tomēr biju kalna apakšā. Domāju par to, ka vienai dienai laikam pietiks, jo atkārtot šādu nobraucienu tiešām nevēlējos. Tomēr puisis pie pacēlāja ilgi nedomājot atnāca man pretī un aizvizināja līdz pacēlāja virvēm, manās runās: "Es laikam vairs ne... ne... negribēšu..." nemaz neklausoties... Vienu brīdi domāju par to, ka uz nākamo reizi jāaudzē klāt kādi 20 kg, lai viņš nevar tā viegli mani pacelt uz aiznest. Bet šo domu ātri vien atmetu visdažādāko apsvērumu dēļ.
Atkal devos augšā. Šoreiz lejā izdevās nobraukt tikai ar vienu kritienu kalna vidū. Man gan šķiet, ka šoreiz biju novēlusies pacelšanās procesā, jo manu līdzeno gaitu iztraucēja tur pat ļoti tuvu blakus augošais koks, kuram, es, protams, nevarēju vienaldzīgi (neaizķeroties) pabraukt garām...
Trešajā reizē braucot augšā, iepazinos ar kādu jaunu puisi (nu tā apmēram pirmskolas vecums vai pirmā klase...). Braucām blakus augšā, turoties pie virves. Puisis tā baigi tuvu man. Domāju: nav labi, es tūliņ tur augšā novelšos (jo citādāk nemāku), ja nu vēl puisi aizķeršu... kaut kā nelāgi. Saku puisim, lai domā, kā labāk mani apbraukt, jo es tur augšā novelšos. Puisis: nezinu gan... Kad beidzot biju novēlusies, mazais puišelis, pie manis pieslēpojis, izstiepa roku un piedāvāja palīdzēt. Biju patiesi aizkustināta :) tāds maziņš... man, lielajam, braukt nemācošajam cilvēkam :D sniedz palīdzības roku.
Savus nākamos noraucienu vērtēju kā īpaši veiksmīgus: vairs nenovēlos nevienu reizi :) Turklāt iemācījos pati piecelties no novelšanās stāvokļa, ar nosacījumu, ka ceļos kalna augšā, kur nav izteikts slīpums.
Uz beigām man iepatikās (laikam tāpēc, ka beidzot kaut cik sapratu, kā šāda braukšana notiek). Tomēr ar pusotru stundu man otrajai reizi pilnībā bija pieticis, turklāt puisim pie pacēlāja bija beidzies darba laiks, bet manam pavadonim droši vien gribējās normāli izbraukāties nevis visu laiku auklēties ar mani :) Tādēļ devos nolikt dēli, iemūžināt kalnu un ēst karstmaizes mazajā kafejnīciņā :)
***
!!! Īpašs paldies pavadonim par izturību un iecietību. (Tas gan viņu neatbrīvo no maniem pareģojumiem: Arī Tev tagad viskaut kas būs jāmācās darīt... :D )
4 comments | Leave a comment