| |
[13. Aug 2009|15:58] |
Drausmīgi daudz viss, kas domājās.
Saņēmu šodien papīrus. Sēžu un skatos, ko darīt?!?! Pagaidām atbildes nav.
Ik pa laikam pārņem šausminošas bailes, ka tik daudz zini, ko nemaz negribētos zināt!
Domājās, par to, ka ir jādzīvo šodien, nevis pagātnē un arī ne nākotnē. ŠODIENĀ! Jā, ir jābūt sapņiem par skaisto nākotni, bet nedrīkst sapņi gūt virsroku pār tagadni.
Domājās, par to, ka katru rītu ir viens ceļa posms, kad es sajūtos Romā un katru rītu šī sajūta patīk un vienlaicīgi liekas sāpīga.
Domājās, par to, ka ļoti lēni, lēni, bet es sāku atgriezties tanī sajūtu posmā, kad neparko neiespringu un bija tā viegli, viegli, kad no rītiem pamosties un vari palasīt grāmatu, kad paņem kafijas krūzi rokās un ielien zem segas, kad vari vienkārši neko nedomājot sēdēt pie loga. Pašai ar sevi ir interesanti – ir sajūta, ka atgriezies atpakaļ, tikai „uzlabotā variantā” un tā kā ir tagad ir jābauda šis mirklis, jā būs vēl labāk :P
Šodien līdz mazām, mazām asarām acīs es sevi atturēju nezvanīt un neko neteikt, bet kaut kā automātiski paskatījos cik tad maksā biļetes uz Romu un tā cena bija tik, tik vilinoša, un ja vēl pats zini, ka tagad esi pati sevi „uzlikusi uz diētas”, jo ir tik daudz citas vajadzības, tad ir tā kā pašu labāko, pašu mīļāko lietu uzliec pašā augstākajā plauktā, lai acis neredz un sirds ir mierīga. Es jau zinu, ka kaut kādu laiku spēšu noturēties, bet būs periods, kad atkal slūžas būs vaļā. Vispār apbrīnoju sevi, jo nekad iepriekš tā nebiju darījusi, ka pati skatos uz kurieni var aizbraukt, jā var jau domāt, ka zemapziņa saka, ka vajag vismaz sajust, kas ir/bija vasara, ja tur kur ir vasara Tu to neizmantoji, jā varbūt zemapziņa saka, ka gribas mukt no visiem, bet patiesībā tas neko neatrisinās. Dažreiz vajag iet pretī tam no kā baidies vai stāvēt un ļaut, lai aplej ar aukstu ūdeni. |
|
|