|
29. Jan 2007|12:34 |
Skatos monitorā un redzu izspūrušu lauvu mātīti. Tie mati, kas aug un nekur un nevienā sprādzē, gumijā nelien ir vienkārši smieklīgi. Laikam birojs domā ka man visas ķemmes ir saplīsušas un pazudušas, lai domā.
Bet laikam ne tas mani izsita no līdzsvara, bet gan cibiņas elīnas raksts un filmiņa par viņas brāli, rakstu tagad un sariešas asaras acīs. Tā filma tik mīļa, tik sirsnīga un lai gan man svešs cilvēks, bet tagad rakstot man klaviatūra sāk miglā tīties. Aizķēra pa nopietnam .....
Rakstot sapratu vienu, ka man atkal ir gada izvērtēšanas posms iestājies, ko esmu izdarījusi, ko gribu izdarīt un uz kuru pusi doties, vai palikt uz vietas!? Man līdz šim mirklim likās, ka šim posmam esmu tikusi pāri, bet nekā.
Es visu laiku domāju vai iet uz to darba interviju vai nē? Aiziešu, bet laikam tur strādāt neiešu var būt vinnēšu algā kādus 20 latus, ja mainīšu. Domāju, ka šinī brīdī tas nav vērts. Kā krievi saka "igra ne stojit sveči"
Kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā es jau ļoti gribētu, lai manu kandidatūru vienā konkrētā darba piedāvājumā izvēlētos, bet šobrīd reāli uz to skatoties man liekas neiespējami. Un lai sev pārāk neliktu sasapņoties, sacerēties, tad tik līdz šī doma nāk prātā, tā viņu mēģinu aizstāt ar citu domu. |
|