| ko man iesākt? |
26. Dec 2006|17:14 |
Es dzīvoju kopā ar vecākiem.
Man nav vīra un pat drauga nav.
Es neprotu gatavot ēst.
Man nav bērnu un es neesmu pat stāvoklī.
Vai tāpēc mani ir jāuzskata par dīvainu, savādāku, zaudētāju, par pazudušu cilvēku?
Ja iepriekš uzskaitītie mani mīnusi ir tik redzami, tad esmu jau pazudusi un ar mani nav par ko runāt?
Kāpēc?
Kāpēc man pie katras sarunas to met acīs ar vārdiem, kustībām, žestiem, acu skatieniem?
Kāpēc citi ar savu zemapziņu cenšas man parādīt, pierādīt, palielīties - apprecoties, paliekot stāvoklī, dzīvojot prom no vecākiem? Ka, ja tu nedari, tā kā mēs, tad tu esi nulle (0), tukša vieta, nekas. Tam tā ir jābūt? Varbūt es neko no dzīves nesaprotu?! |
|